Šī mājaslapa izmanto dažādas sīkdatnes. Dažas sīkdatnes ir funkcionāli nepieciešamas, bez kurām Jūs nevarēsiet lietot šo mājaslapu. Bet pārējās sīkdatnes tiks izmantotas tikai tad, ja Jūs tam piekrītat. Uzzināt vairāk

Paaudžu maiņa Daugavas muzejā

Šā gada janvārī Daugavas muzeja izveidotāja un ilggadīgā direktore Daina Lasmane sava mūža darba stafeti nodeva nākamajam direktoram Zigmāram Gailim, kurš pildīt direktora pienākumus sāka 1. februārī. Viņi ir divu dažādu paaudžu un pat dažādu gadsimtu cilvēki, kurus vieno Daugava un muzejs. Tie ir divi stāsti par padarīto un darāmo, par lietām, kas saistītas ar Doles salu un Daugavas muzeju.

Pieķeršanās Latvijai un Daugavai vada manu dzīvi

1 lasmane

Daina Lasmane par direktori muzejā ir nostrādājusi gandrīz 47 gadus – kopš 1969. gada. Var droši apgalvot, ka viņa ir muzeju izveidojusi no pašiem pirmsākumiem – izauklējusi un izaudzējusi, izaudzinājusi un palaidusi lielajā dzīvē. Viņas darbs ir augstu vērtēts kā speciālistu aprindās, tā valsts mērogā, apbalvojot ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes goda zīmi. Daina Lasmane ir arī Goda salaspliete. Pagājušā gadā uz ekrāniem nonāca filma “Ātrāk par straumi”. Tā vēstīja par 1985. gada notikumiem, kad viņas vadībā tika īstenota plostu pludināšanas eksperimentālā rekonstrukcija - tam laikam unikāls notikums. Patiesībā šī filma ir D. Lasmanes portrets uz Daugavas fona - stāsts par cilvēka dzīvi un darbu, degsmi un ticību ideāliem, neraugoties uz laikmeta diktētajiem noteikumiem.

“Esmu no Zālītes pagasta, Jelgavā gāju vidusskolā. Vēsture, jo īpaši Latvijas vēsture, man ir patikusi jau kopš skolas laikiem. Universitātē pabeidzu vēsturniekus un devos strādāt uz Ventspils arhīvu, tomēr mani ļoti vilka atpakaļ uz šo pusi. Kad saņēmu darba piedāvājumu Doles salā, uzreiz biju ar mieru. Atbraucu apskatīties, un mani pārsteidza kontrasts. Salas daļā, kur jau bija būvbedre – putekļi, smagie auto tik ļoti kontrastēja ar vēl nepārveidoto salas otru galu, aizaugušo, bet tomēr romantisko muižas parku. Ziedēja flokši, un man tik ļoti patika to smarža! Es uzreiz piekritu un sāku strādāt par muzeja vadītāju. Sākumā štatā bez manis bija vēl apkopēja, vēlāk pievienojās vēsturnieks Juris Simsons no Baldones, tad dārznieks, sētnieks. Pamazām attīrījām parku. Bija jāveic arī pašu telpu kapitālais remonts, vienlaikus eksponātu vākšana un ekspozīcijas plānošana. Pilnā sparā noritēja HES celtniecība, tāpēc bija jāvāc viss, ko varēja savākt. Tas bija ekspozīcijai ražīgs laiks, jo dolēnieši atdeva savas personīgās lietas, lai neiet zudumā. Cilvēki bija nelaimīgi, ka jāpamet savas mājas, tāpēc bija priecīgi, ka vismaz kādam tas interesē. Katru nedēļu ņēmām smago mašīnu un vedām uz muzeju eksponātus. Pirms tam Rīgas rajona novadpētniecība bija Turaidas muzeja pārziņā, bet šeit notiekošo arheoloģisko izrakumu rezultātā krājumi bija tik bagātīgi, ka vajadzēja veidot kolekciju uz vietas. Tomēr ideoloģisku apsvērumu dēļ nedrīkstējām veidot arheoloģijas muzeju, bet obligāti bija jābūt padomju ekspozīcijai, konkrēti HES celtniecības atspoguļojumam. Tas man nelikās gana interesanti, tāpēc iekārtojām ekspozīciju arī par Daugavas tirdzniecības ceļu, tad ar to saistījām ar vietējo amatniecību, un tad jau arī arheoloģija pievienojās tikai loģiski.

Manu pārliecību par izvēlēto darbu gadu gaitā nostiprināja īpaši cilvēki, un, pateicoties viņu ietekmei, vēl vairāk pieķēros savam darbam un Daugavai. Arheologs Jānis Graudonis ļoti daudz stāstīja par izrakumiem, bieži kopā braucām uz vietām, kur tie notika, un tā bija ļoti vērtīga pieredze. No HES celtniekiem man bija gods pazīt galveno inženieri Serafimu Ļevšinu – augstas klases speciālistu, kurš bija uzbūvējis 7 spēkstacijas, ārkārtīgi inteliģentu cilvēku. Muzeja pieņemšanas komisijā viņš bija HES ekspozīcijas eksperts, viņam ļoti patika spēkstacijas ideja. Tomēr viņš mīlēja Daugavu, lai arī cik pretrunīgi tas izklausās, jo mums ir iespaids, ka HES celtniecība nes tikai postu. Viņš muzeja atklāšanā teica: “Gribu, lai Daugavā atkal atgriežas zivis un Daugavas krastos atgriežas cilvēki. Pārāk tālu viņi ir aizgājuši no Daugavas.”

Arhitekts Vilis Druģis man mācija visu, kas saistīts ar muzeja ēku – par logiem, durvīm, palīdzēja arī ar Mellupu sētas pārvešanu. Ar Knutu Skujenieku mūsu sadarbība jau ir, kopš dzejnieks atgriezās no lēģera. Viņš bieži viesojās muzejā, te notika viņa dzejas vakari.

Muzejā gan oficiāli, gan arī neoficiāli viesojās jaunie dzejnieki. Salas savrupība lielā mērā ļāva cilvēkiem šeit runāt to, ko citviet viņi atļāvās tikai domāt. Man bija pārliecība, ka padomju sistēma sabruks, tāpēc jādara viss, lai saglabātu arī šīs liecības.

Tad notika pirmie Daugavas svētki, kas atspoguļoja tā laika folkloras kustības un atmodas sākumu. Šie svētki bija ļoti cieši saistīti ar folkloru, un tajos jau bija nojaušama nacionālā atmoda, bet par tiem es saņēmu ministrijas rājienu, un mani nepalaida braucienā uz Somiju. Kad mani ministrijā strostēja, visi sapratām, ka viņiem tas ir pienākums, tomēr pārliecība mums ir viena. Nākošajos Daugavas svētkos partijas komiteja jau sāka mūs kontrolēt, līdz nāca ceturtie Daugavas svētki, kad jau dziedājām Latvijas himnu un pacēlām sarkanbaltsarkano karogu. Brīdis, kad tas notika, bija ārkārtīgi saviļņojošs un grandiozs, tas bija ļoti spēcīgi!

Šobrīd muzeju kā savu bērnu atdodu jaunās rokās, bet esmu pārliecināta – būs labi! Nododu taču stafeti, un esmu ļoti apmierināta. Man jau no paša sākuma likās, ka Zigmārs ir cerīgs. Jā, viņš ir jauns, un viņam šis brīdis ir sarežģīts – top divas jaunas ekspozīcijas. Šis darbs viņam būs kā iniciācijas rituāls. Kad viņš tam visam izies cauri, tad jutīsies labi gan pie sava darba galda, gan domē – visur. Muzeja kolektīvā ir komandas gars, tas ilgus gadus ir bijis nemainīgs, un tas ir gan Zigmāra ieguvums, gan grūtums. Tagad viņam ir jāiegūst sev atbalsts, viņa komandā vajadzīgi ne tikai apdomīgie, kādi ir muzejnieki, bet arī “trakie”. Jau pirmajā intervijā sapratu, ka Zigmārs var būt mana darba pārmantotājs, un par to pārliecinos arī ikdienā.

Šodien man gribētos no jauna sākt studēt, jo tagad ir tik daudz materiālu un iespēju – par to jaunos vēsturniekus apskaužu. Esmu arī domājusi – ja būs laiks, tad pētīšu šo salas sindromu. Kāpēc salas cilvēki ir savādāki, kāpēs arī es ar šo sajūtu aplipu? Salas cilvēkus labi saprotu, un sala man vēl joprojām ir mīļa. Pieķeršanās Latvijai, Doles salai un Daugavai man vienmēr ir parādījusi ceļu dzīvē.”

 

Iepazīstieties – Daugavas muzeja direktors Zigmārs Gailis

1 zigmars gailis

Dzimis: 1990. gads, Rīga.

Izglītība: Latvijas Universitāte Vēstures un filozofijas fakultāte, humanitāro zinātņu maģistra grāds vēsturē.

Darba pieredze: No 2014. gada Zigmārs Gailis strādā Daugavas muzejā par muzejpedagogu un tūrisma organizatoru. Jau tā paša gada nogalē viņš sekmīgi noorganizē un vada radošo darbu konkursu visu Daugavas krastos esošo novadu skolām „Mana Daugava”. Konkurss gūst gan tā dalībnieku, gan konkursa galvenā atbalstītāja – biedrības „Daugavas savienība” atsaucību un pozitīvu vērtējumu.

Pēc jaunā darbinieka iniciatīvas ir radīta konceptuāli jauna pieeja muzejpedagoģisko nodarbību veidošanā un norisē - ir izveidotas 10 jaunas nodarbības un spēles muzejā un tā parkā, un rezultātā ir augusi muzeja apmeklētāju interese par piedāvātajām aktivitātēm. Par to liecina arvien pieaugošais nodarbību apmeklētāju skaits.

2015. gadā Zigmārs Gailis turpina aktīvi iesaistīties dažādu pasākumu rīkošanā, piemēram, Salaspils kaujas 410. gadskārtas atceres pasākumā. Sadarbībā ar kolēģiem veiksmīgi noorganizēta arī starptautiskā zinātniskā konference „Salaspils nometne, 1941-1944: vēsture un piemiņa”.

Zigmārs Gailis sekmīgi sadarbojas ar Salaspils tūrisma informācijas centru, un šīs sadarbības rezultātā ir uzsākta vienotas novada tūrisma stratēģijas izstrādāšana. Plecu pie pleca ar Daugavas lejteces kolēģiem Zigmārs Gailis ir strādājis tūrisma izstādēs „Balttour”, popularizējot Salaspils novada tūrisma produktus. Tajā pašā laikā viņš turpina sadarbību ar Zemgales tūrisma asociāciju un regulāri informē par dažādiem jaunumiem Daugavas muzejā.

Valodu prasmes: latviešu - dzimtā, angļu - teicami, krievu – sarunvaloda.

Aizraušanās: orientēšanās sports.

“Līdzšinējā darba pieredze man ir bijusi saistīta ar darbu Daugavas muzejā, tāpēc labi pārzinu pašreizējo situāciju. Manos darba pienākumos lielākoties ietilpa lielāka un mazāka mēroga pasākumu organizēšana un vadīšana, organizējot arī kolektīva darbu, tādēļ direktora pienākumi Daugavas muzejā nebūt nav solis nezināmā virzienā, bet gan loģisku iesākto darbu turpināšanu augstākā līmenī, un ceru, ka esmu iemantojis kolektīva uzticību un atbalstu. Varu droši teikt, ka muzeja darba vadīšanai un organizēšanai esmu gatavs.

Studiju laikā Latvijas Universitātē esmu pētījis gan vācu okupācijas laiku, gan Latvijas transporta vēsturi. Abas šīs tēmas ir nozīmīgas topošo Salaspils memoriāla un Daugavas muzeja ekspozīciju kontekstā. Uzdrošinos apgalvot, ka es varētu būt vienīgais Latvijā, kas akadēmiskā līmenī ir pētījis gan vācu okupācijas laiku, gan mūsu transporta vēsturi.

Dažādu kursu un praktiskas pieredzes veidā esmu apguvis muzeja darba pamatprincipus, šīs zināšanas esmu gatavs papildināt un padziļināt. Tā kā pēc sava būtības esmu aktīva dzīvesveida piekritējs, tad arī muzeja attīstības sakarā esmu gatavs enerģiski ķerties pie veicamo darbu izpildes. Vairāk kā 10 gadu esmu pavadījis trenējoties orientēšanās sportā, bijis Latvijas pieaugušo izlases orientēšanās sportā dalībnieks, tāpēc tādas īpašības kā mērķtiecība, disciplīna, precizitāte, neatlaidība un pats galvenais – prasme pielāgoties negaidītām situācijām, man nav svešas un noteikti palīdzēs jauno pienākumu veikšanā.

Mans galvenais mērķis, uzsākot jauno pienākumu veikšanu, ir Daugavas muzeja attīstība. Varu droši teikt, ka vēlos nevis tikai ieņemt amatu un saņemt algu, bet strādāt tā, lai šo mērķi sasniegtu. Jāatzīst, kas tas ir liels izaicinājums un milzu atbildība vienlaikus, bet tajā pat laikā arī iespēja, kas jāizmanto. Stājoties amatā, esmu nospraudis augstus mērķus, bet arī lieliski saprotu, ka to sasniegšanai būs jāiegulda smags darbs. Ceru, ka kopīgi mums visiem izdosies Daugavas muzeju padarīt par vēl saistošāku un daudzveidīgāku galamērķi viesiem no tuvām un tālām zemēm.

Jūsu Zigmārs Gailis”.

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis