Šī mājaslapa izmanto dažādas sīkdatnes. Dažas sīkdatnes ir funkcionāli nepieciešamas, bez kurām Jūs nevarēsiet lietot šo mājaslapu. Bet pārējās sīkdatnes tiks izmantotas tikai tad, ja Jūs tam piekrītat. Uzzināt vairāk

Barikādes – tās ir atmiņas, bet tagad esam brīvi un noteicēji savā zemē

„„Barikādes” bija laiks, kad Latvijas iedzīvotāji brauca aizstāvēt Rīgu. Mūsu ģimene nepiedalījās Rīgas aizstāvēšanā, jo mammai un tētim bija tikai septiņi gadi. Man ome stāstīja, ka zemnieki devās uz Rīgu ar traktoriem un smagajām mašīnām. Viņi aizšķērsoja ceļu, lai tanki netiktu pilsētā. Vecrīgā cilvēki no dažādiem priekšmetiem taisīja barikādes, kurināja ugunskurus un dziedāja tautasdziesmas. Notika apšaude Bastejkalnā. Tas latviešiem bija ļoti grūts laiks, bet tas ļoti saliedēja tautu.” Krišs Mazurs, 5.c klase.

„Vecmāmiņa vārīja zupu, un vectētiņš veda to uz Rīgu. Mammas klasesbiedri un tēta brālis arī brauca celt barikādes. Visi visu dienu klausījās radio. Vectēvs un vecāmāte pirka cigaretes barikāžu aizstāvjiem. Vectēvs strādāja barikāžu medpunktā Doma baznīcā. Vecvecāki neļāva vectēvam un vecmammai braukt uz Rīgu iespējamās apšaudes dēļ.”Gusts Matīss Apermanis, 5.c klase.

  • Tēti, cik vecs tu toreiz biji?
  • Man tajā laikā bija 12 gadi.
  • Vai tu atceries kaut ko no tā laika?
  • Atceros to, ka es skatījos ļoti populāro raidījumu „Labvakar!” un tur paziņoja, ka no Bastejkalna tiek šauts un esot jau pirmie nogalinātie cilvēki. Tauta aizbarikādēja visus Vecrīgā iebraucamos ceļus.
  • Vai tava ģimene devās uz Vecrīgu?
  • Diemžēl nē, bet mēs tur bijām, kad viss bija beidzies. Tā kā es mācījos skolā, kas atradās Vecrīgā, man kādu laiku bija jāstaigā cauri šīm barikādēm. Vēl ilgi pēc šī notikuma cilvēki turpināja sargāt barikādes un kurināja uzgunskurus, lai sasildītos.
  • Tēti, vai tev bija bail?
  • Jā, bija gan. Es sapratu, ka jebkurā brīdī varēja sākties karš, bet, par laimi, viss tomēr beidzās mierīgi. Lūkass Ulmanis, 5.c klase.
  •  Kas tevi tobrīd satrauca, mammu? 
  • Es biju maza un baidījos, ka nesākas karš.
  • Tēti, cik tev tobrīd bija gadu un ko tu vislabāk atceries?
  • Man bija 18 gadu, un vislabāk atceros to, ka mamma mani nelaida uz Rīgu tad, kad bija apšaude Bastejkalnā. Annija Stepiņa, 5.c klase.
  • Mammu, kas notika Rīgā 1991.gadā?
  • Atceros, ka daudzi cilvēki bija Vecrīgas ielās un mēs ar manu mammu Mazajā Ģildē bijām pārtikas sadales punktā.
  • Ko tu, omīt, darīji barikādēs 1991.gadā?
  • Es biju pārtikas sadales punktā. Pie mums brauca barikāžu pārstāvji no svarīgajiem aizstāvības punktiem, un noteiktam cilvēku skaitam dalījām pārtiku. Sandija Aleksa Štikova, 5.c klase.
  • Mamma: mājās bija ļoti kluss, vecāki klausījās pastiprināti Latvijas radio par jaunākajiem notikumiem saistībā ar barikādēm. Vecāki uztraucās par radiniekiem Rīgā – vai ar viņiem viss kārtībā? Nebija iespējas piezvanīt un noskaidrot, jo mobilo telefonu nebija un stacioārais telefons bieži nedarbojās. Vecmamma ļoti lūdza Dieviņu, lai nesāktos karš un viss beigtos mierīgi. Visi mājinieki bija ļoti klusi, bēdīgi.
  • Tētis: bija bailes iziet no mājām, jo pa radio stāstīja, ka Rīgā ir tanki. Vecāki ar kaimiņiem daudz runāja un analizēja notiekošo. Bērniem vajadzēja klusi un mierīgi spēlēties savās istabās.
  • Vecmamma: no Ludzas arī cilvēki devās uz barikādēm. Vecmamma ar līdzbraucējiem sūtīja siltas drēbes un dažādus pārtikas produktus barikāžu daībniekiem uz Rīgu. Kopā ar kaimiņiem un draugiem klausījāmies ziņas un lūdzām Dieviņu par mieru un izdošanos. Ļoti liels uztraukums bija, kad radio ziņu laikā sākās šņākšana: cilvēki izjuta bailes, ka Rīgā notiek kaut kas briesmīgs – sprādzieni, šaušana. Visapkārt Ludzā viss bija neierasti klusi un mierīgi, nenotika nekādi pasākumi. Cilvēki pārdzīvoja.
  • Vectēvs: lielas bailes bija, kad sadzirdēju, ka Rīgā ir tanki. Ta kā biju dienējis armijā, zināju, ka no tanka var rasties lielas briesmas. Biedēja, ka tanki tiek izmantoti pret Latvijas iedzīvotajiem. Ļoti liels uztraukums bija par Latviju un tās iedzīvotājiem. Evija Petrovska, 5.c klase.
  • Vecāki: traģiski un saviļņojoši 1991.gada 13.janvāra notikumi saistās ar barikādēm Rīgā. Vecrīgā pulcējās cilvēki, lai aizstāvētos no PSRS armijas tankiem, ja nu tie uzbrūk. Ļaudis tika aicināti atbraukt ar smago tehniku, lai nobloķētu ceļus un ielas. Vecrīgā tika kurināti ugunskuri, kuri deva siltumu, bet naktī gaismu. Tas laiks liecināja par tautas lielo varenību, jo tur bija mazpilsētu un lauku ļaudis. Barikādes – tās ir atmiņas, bet tagad esam brīvi un noteicēji savā zemē.  Artis Tipsis, 5.c klase.

Tā mājas darbā rakstīja Salaspils 1. vidusskolas 5.c klases skolēni. Arī skolotāja Gunta bija vēl bērns, un viņas atmiņas ir ļoti līdzīgas: mājās kluss, televizorā un radio skan ziņas, vecāku sarunas par notikumiem Rīgā, uztraukums par radiniekiem, kuri devušies uz Rīgu…

Runājot par Barikāžu laiku, klases stundā svarīgi bija dzirdēt atmiņu stāstus, lai skolēni saprot tieši tā laika sajūtas. Jo caur sajūtām mācāmies tādās vērtības kā līdzjūtību, iecietību un patriotismu.

barikades

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis