Šī mājaslapa izmanto dažādas sīkdatnes. Dažas sīkdatnes ir funkcionāli nepieciešamas, bez kurām Jūs nevarēsiet lietot šo mājaslapu. Bet pārējās sīkdatnes tiks izmantotas tikai tad, ja Jūs tam piekrītat. Uzzināt vairāk

Tiem, kuri sapni par dzimteni pagalvī lika

Tiem, kuri sapni par dzimteni pagalvī lika

1949. gada 25. marts ir viena no sāpīgākajām dienām Latvijas 20. gadsimta vēsturē, kad notika padomju varas organizēta un īstenota latviešu tautas mērķtiecīga iznīcināšanas un sanaidošanas akcija. Arī Salaspils dzimtas ir pārcietušas smago genocīda laiku –represijas tautības, darba mīlestības vai pārliecības dēļ. Daudzi salaspilieši tika izsūtīti svešumā, tālu prom no dzimtenes, neatgriezās... Bet daudzi izdzīvoja un arī atgriezās.

Fragmenti no L.Vanagas grāmatas “Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija”:

„1949. gada 25. martā notika Latvijas iedzīvotāju otrā masveida deportācija. Tāds nu reiz bija šis skarbais un briesmīgais laiks, kad nodevība un iztapība tika vērtēta augstāk par godu un cieņu. Neaizmirsīsim šos cilvēkus, kuru likteņi un dzīvības tika ierauti un bieži vien sadega šajā atvarā. Un mācīsimies arī no šīm mūsu vēstures lappusēm. Lai salauztu Latvijas zemnieku pretestību pilnīgai lauku kolektivizācijai, notiek kulaku sarakstos iekļauto zemnieku un viņu ģimenes locekļu masveida izsūtīšana. No mūsdienu Salaspils novada mājām tiek izsūtīti vismaz 67 cilvēki.”

„No Olgas Pormales (dzim. Sloka, Salaspils „Reznas”) atmiņām: Piektdien, 1949. gada 25. martā, pulksten piecos no rīta Salaspils „Reznās” iebrauca divas mašīnas ar čekistiem. Notika kratīšana. Māsai (Vilhelmīnei Mihailovai) lika sataisīties uz pārvietošanos. Tā kā māsa uzstāja, ka bez dēla nebraukšot, teica, ka viņš Rīgā iet skolā, tad viņi apsolīja viņu arī atvest. Pulksten pussešos ienāca manā istabiņā un pateica, ka man kā māsai arī esot jābrauc uz plašo dzimteni, tur būšot daudz labāka dzīve, gaišākas istabas utt. Noprasīja, kas man šeit paliek no piederīgiem, riskēju un teicu, ka esmu viena. Manas mazās meitenes bija skolā un pārnāktu mājās tikai šovakar, tas ir, piektdienas vakarā. Liekas, ka vedējiem par mani sevišķa saraksta nebija. Pulksten sešos kā pirmie jau atradāmies izpildu komitejas telpās. Tur lika mums sakārtot savas mantas, kuras ātrumā bija sasviestas automašīnā. Ap pulksten pieciem pēc pusdienas atstājām izpildu komiteju, un četrās smagās automašīnās čekas pavadībā mūs aizveda uz jauno Ogres malkas krātuvi, kur ielādēja preču vagonos. Visu nakti tika vesti klāt izsūtāmie.

26. martā ap pusdienu atveda arī māsas dēlu (Vladimiru Mihailovu). 26. marta pievakarē, saulītei spoži spīdot, atstājām dzimto pusi un iesākām savu Golgātas ceļu nezināmā virzienā, deviņpadsmit vagoni.”

„Izsūtīšanas laikā pagasta priekšsēdētājs bija Bernhards Krauze. Es nezinu nevienu cilvēku, ko Krauze būtu nodevis. Reiz komjaunatnes sekretārs esot pārmetis Krauzem, ka tas gribot glābt savus draugus, bet Krauze atbildējis, ka, ja vajagot cilvēkus, ko izvest, lai vedot viņu, jo viņš nezinot nevienu, ko vajadzētu izsūtīt.

Pirms kara teica, ka viņš esot kreisi noskaņots, bet, kad sāka izsūtīt uz Sibīriju, viņš teica: „Ņemiet mani pašu, bet man nav cilvēku, ko jums dot”. Viņš ir vienīgais no tā laika priekšsēdētājiem, kuru varētu rakstīt ar lielo burtu”.

„No tuvākā Stopiņu gala izvedamos sapulcina bij. Stopiņu pagasta valdes mājā (mūsd. Salaspils novada Stopiņos) un pēc tam aizved uz Ogri, tāpat kā salaspiliešus, bet no Doles salas ar pārceltuvi vispirms ved uz Ķekavu. Pa skolām savāc arī izvedamo ģimeņu bērnus, bet skolotājiem pienākums šajā „atlasē” piedalīties.”

„Tie izsūtītie cilvēki, kas iztur smagos gadus Sibīrijā, no 1954. līdz 1958. gadam, lielākoties atgriežas Latvijā, taču savās mājās apmesties drīkst retais. Salaspilī un apkārtnē kopš 1950. gadiem darbu un dzīves vietu atrod citos Latvijas novados dzimušie un staļiniskās represijas pārcietušie cilvēki.”

Tāds nu reiz bija šis skarbais un briesmīgais laiks, kad nodevība un iztapība tika vērtēta augstāk par godu un cieņu. Neaizmirsīsim šos cilvēkus, kuru likteņi un dzīvības tika ierauti un bieži vien sadega šajā atvarā. Un mācīsimies arī no šīm mūsu vēstures lappusēm.

Aizvestie 25. martā no   bij. Salaspils pagasta: Āboliņi – Anna (dz.1904) un Gunārs (dz. 1932) Kļavas.   Brīvzemnieki – Vilma (dz.1900), Augusts (dz. 1902), Vilnis (dz.1928) un   Laimonis (dz.1928) Šteinerti, izvesti no „Dadziešiem”, jo mājas spiesti   pamest  jau agrāk. Čuibas – Olga   (dz.1889) un Maiga (dz.1929) Brasliņas. Dravas – bij. Salaspils pagasta   vecākais Augusts Jansons par nodokļu nenomaksāšanu apcietināts1948.g.,bet   ģimene mājas atstājusi. Aizvestas Jansonu ģimenes sievietes: Elza (dz.1903),   Elza (dz. 1935), Ilga (dz.1941), Zelma (dz.1890). Kalnaidas – Jānis Leimanis,   dz.1874.g., miris ceļā. Kalna Stepiņi – Anna (dz.1906), Jānis (dz.1898) un   Gunārs (dz.1940) Lapas. Knopes – zobārste Nellija Zaķe (dz.1896) un Liene   Zariņa (dz.1890). Rempi -  Jānis   (dz.1881, miris ceļā), Otīlija (1881-1952) un Anna (dz.1924) Funkas, Lidija   (dz.1914), Izidors (dz.1908) un Dainuvīte (dz.1945) Eiduki. Reznes –   Vilhelmīne (Minna) (dz.1886-1953) un Vladimirs (dz.1924) Mihailovi, Olga   Pormale (dz.1889). Šķilteri – Jēkabs Jaunozoliņš (dz.1864-1951). 

No Doles salas: Bēči -   Ivars un Jānis Priedes izsūtīti otro reizi; Marta (dz.1892) un Voldemārs   (dz.1902) Beikmaņi. Garie Būmaņi – Marta (dz.1895) un Andris (dz.1938) Rozes.   Klambari – Lilija Riekstiņa (dz.1907). Jēkabs Ulmanis (dz. 1911). Artūrs   (dz.1903) un Vilma (dz.1924) Riekstiņi izvesti no „Lindēm”. Gadu vecais dēls   Juris palika Latvijā, bet otrs dēls Ints drīz piedzima izsūtījumā.  Ķīši – Līze (dz.1874), Anna (dz. 1907),   Artūrs (dz.1938), Maija (dz.1940) un    Liene (dz.1944) Putniņi. Līdakas – Paulīne Līdaka (dz.1889, Laima (dz.1922),   Zigrīda (dz.1943) un Rudīte (dz.1948) Krūmiņas. Sarmīte Krūmiņa dzimusi   izsūtījumā 1941.g.novembrī. Doles salas pamatskola – skolotāja Lidija Liepiņa   (dz.1907) ar dēliem Juri (dz.1939) un Jāni (dz.1943).

No bij. Stopiņu pagasta   mājām, kas mūsdienās ir Salaspils novadā: Bitāliņi – Anna Kraujiņa;   Cekuļi  - Alīda Vanaga (dz.1899);   Dzeguzes – Marta (dz.1915) un Mārtiņš (dz.1945) Blomnieki, Marija Virse (dz.   1892). Galanči – Kārlis Jaunozoliņš (arestēts Dreiliņos). Kalniņi – Alvīne   Jurjaka (dz.1890). Kaimiņi - Lilija (dz.1896) un Osvalds (dz.1930) Kajoni.   Osīši – Millija Gaule (dz.1917), Rasma (dz.1939), Ērika (dz.1941) un Ausma   (dz.1943)  Veckalnes. Priednieki –   Emīlija (dz.1895) un Jānis (dz. 1934) Limas. Sietiņi – Jānis Lapsa (dz.   1882). Silabrieži –  Pēteris   (1892-1954), Lida (dz.1897), Raimonds (dz.1933) Silabrieži. Jaksti (bij.   Ikšķiles pag.) – Juris (dz.1935), Vera un Jānis (dz.1947) Dāles. Šis   uzskaitījums, īpaši par bij. Stopiņu pagasta mājām, vēl precizējams.

Vairums no izsūtītajiem   salaspiliešiem un stopiņiešiem nokļūst Tomskas apgabala Teguļdetas rajonā,   bet dolēnieši – Omskas apgabala Drobiševas, Ustjišimas, Moskaļenku u.c.   rajonos.  25. marts ir tikai plašākā un   redzamākā staļiniskā režīma represiju daļa. Arī citos gados, gan pirms, gan   pēc 1949. g. notiek aresti, vēl 1953.g. izsūta Matildi (dz.1897), Maigu   (dz.1923), Ilzi (dz.1943) un Jāni (dz.1950) Riekstiņus no Doles salas   „Klambar-Riekstiņiem”.

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis