Šī mājaslapa izmanto dažādas sīkdatnes. Dažas sīkdatnes ir funkcionāli nepieciešamas, bez kurām Jūs nevarēsiet lietot šo mājaslapu. Bet pārējās sīkdatnes tiks izmantotas tikai tad, ja Jūs tam piekrītat. Uzzināt vairāk

Svarīgi ir sākt ar baltu dvēseli

macitajs

Sagaidot Baltā galdauta svētkus, piedāvājam jums nedaudz apstāties ikdienas skrējienā un ieklausīties Salaspils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Guntara Žīgura pārdomās par ticību, vērtībām, draudzi un Salaspili.

Tikko bija Baltā svētdiena, tuvojas Baltā galdauta svētki. Šī baltā krāsa aicina uz iekšējo atvērtību – būt spējīgam paskatīties uz sevi ar dievišķām acīm, ieraudzīt, ka blakus ir Dievs – radītājs, kas ir radījis visu apkārt. Svarīgi ir sākt ar baltu dvēseli. Svētkus izkrāsos nevis skaistās lietas uz galda bet skaistās lietas dvēselē. Un tad tā baltā krāsa izkrāso ne tikai to mūsu galdu, uz kura mēs liksim dažādas bagātības, bet ieliek sirdī dvēseles bagātības – tur tas baltums parādās.

Protams, mums kā latviešiem ir svarīgs katrs mūsu vēstures fakts. Mēs esam nonākuši tik tālu ar Dieva palīdzību. Bet neba jau bez mūsu klātbūtnes - Dievs darbojas caur mums. Cik bija mūsu toreiz, kad atguvām neatkarību? Cik bija liels pretspēks? Kā mēs toreiz to uzvarējām? Tikai ar vistiešāko Dieva iejaukšanos – Dievs mums palīdzēja kļūt neatkarīgiem, sakārtoja šo situāciju. Mārtiņš Luters ir teicis, ka Dievs mums dod svētkus tāpēc, lai mēs varētu pateikties par to, ko Viņš mums ir devis. Par to, ka mēs esam un par to, ka mums vēl tiks dots.

Salaspils draudzei šo laiku ir klājies pagrūti, jo gadu tā bijusi bez mācītāja. Savulaik te bija brīnišķīgs mācītājs un brīnišķīgs cilvēks Jānis Cepurītis, bet viņu kalpošana aizveda uz Rīgu, un tagad viņš kalpo Doma baznīcā. Pēc tam bija Krišjānis Bulle, kurš apvienoja kalpošanu Salaspilī un Ropažos.

Mēs katrs esam atšķirīgi gan kā mācītāji, gan cilvēki. Ja draudzes vadītājs aiziet, viņam seko arī daļa cilvēku, kaut gan tā tam nevajadzētu būt – cilvēkiem ir jāseko Jēzum Kristum. Es centīšos saglabāt tos cilvēkus kuri palikuši, un aiznest ziņu tiem, kas varbūt nemaz nezina, ka pie mums, Salaspilī, ir luterāņu draudze, ka ir mācītājs, dievkalpojumi, ka bērni var apmeklēt Svētdienas skoliņu, ka var nākt cilvēki, kuri ir ticības ceļa sākumā, un uzzināt kaut ko vairāk par Dievu. Tas viss ir tepat, pie mājām. Šodien uz mūsu dievkalpojumiem nāk ap 50 cilvēku, bet vispār draudzē skaitās vairāk nekā 200 cilvēku. Ziemassvētkos baznīcā bija 160 cilvēku – tā bija ļoti pilna.

Salaspilī ir skaista, balta baznīca, silta, ar lieliem logiem. Mūsu baznīcas telpas ir ļoti jaukas – mums ir altāris, soli, telpas bērniem, telpas sadraudzībai, ir virtuvīte, kur var pagatavot maltīti dzīves pabērniem. Nāciet – mēs šeit esam, mēs jūs gaidām, veidosim Salaspils dzīvi kopā radošāku, atvērtāku, cieņpilnāku, lai mēs nevis attālināmies, bet atveram viens otram daļu savas sirsniņas. Mēs esam palikuši auksti, esam attālinājušies viens no otra. Mēs ejam pa ielu un baidāmies pacelt acis un pateikt otram “labrīt”. Tas ir tas, ko redzu savā kalpošanā.

Šobrīd ir laiks pēc Lieldienām, pēc Baltās svētdienas, kurā runājām par to, ka no baznīcas iznākam kā tikko piedzimuši bērni, kad ir attīrīti mūsu grēki. Tā ir tā sajūta, ko varam saņemt tikai baznīcā. Tas ir tas labais, ko cilvēkam varam dot. Ja cilvēks sajustu, ka viņš ir atnācis un saņēmis šo sajūtu, ja mēs spētu sev blakus ieraudzīt mīļus, labus cilvēkus nevis konkurentus, tad dzīve sakārtotos pati no sevis. Man gribētos, lai esam tuvāki viens otram, lai dzīvojam savā dzimtajā zemē, kur mums ir labi, kur varam viens par otru priecāties, mīlēt cits citu.

Esmu nodzīvojis pusgadsimtu, un es tīri cilvēcīgi varētu teikt - nu, bāc, tas tak ir baigais laiks! Es tak noteikti zinu, kas ir mīlestība! Bet, mīļie, es godīgi saku – es nezinu! Dievs man dod katru dienu, lai es mācītos, kas ir mīlestība. Un es katru dienu savā pusgadsimtā klūpu –ne vienmēr pasaku “labdien”, ne vienmēr uzsmaidu. Dievs dod tik daudz situāciju, lai mēs varētu šo mīlestību parādīt, bet mēs klūpam, mēs ejam tā kā tādi mazi bērni. Pāri visam, paldies Dievam, ka mums ir baznīca, kur mēs varam aiziet svētdienā, ka Dievs kā mīļš tēvs mūs pieņem. Padomājiet, kā mainītos mūsu dzīve, ja mēs visi ar šo sajūtu dzīvotu! Tas ir tas, uz ko mēs aicinām, kādus cilvēkus gribētu redzēt – priecīgus, atvērtus, mīlošus.

Mācītāju maiņa draudzei nav nākusi par labu, domāju, ka tas atstāj iespaidu arī uz pilsētu. Ja cilvēki nevar atnākt uz baznīcu, kur rast mieru, tad viņiem it grūti arī ikdienas dzīvē. Cilvēks šodien ir nofokusējies uz savu dzīvi tā: es esmu labs, bet tas, kas man apkārt – valdībā, darbā, vilcienā, veikalā, uz ielas – kaut kas slikts. Esam iegājuši tādā egocentrismā, egonoslēgtībā, un neesam atvērti nekam. Un tāpēc mans pirmais aicinājums ir būt atvērtam pašam pret sevi, sākt ar sevi, nevis skatīties uz to, ko dara citi.

Līdz tam brīdim, kad cilvēks saprot, kas ir grēks, viņš domā, ka dzīvo brīnišķīgu dzīvi. Grēku cilvēks ierauga tikai tad, kad iepazīstas ar Dieva vārdu. Tikai tad viņš iepazīst grēka nozīmi un saprot – es neesmu perfekts. Tā ir kā zemestrīce. Ja cilvēks nav iepazinies ar Dieva vārdu un nav sapratis, kas ir grēks,  tad viņu būs neiespējami pārliecināt, ka viņa dzīvē ir kas maināms. Mans uzdevums ir izgaismot Dieva vārdu, ko Dievs saka par dzīvi, kā Dievs redz mīlestību, kā Dievs redz konkrētas darbības cilvēka dzīvē. Dieva vārds palīdz mums ieraudzīt un palūkoties uz dzīvi bez “klapēm” uz acīm, saprast, ka dzīve negrozās tikai ap mani. Ar savu balto dvēseli es varu ieraudzīt patiesumu dzīvē, ieraudzīt savus līdzcilvēkus citādāk, piemēram, pamanīt, ka mani kaimiņi ir ne tikai naktsmiera traucētāji un žogu uzbūvējuši ne tāpēc, ka domā, ka esmu ļaundaris. Ka Saeimā arī sēž vienkārši cilvēki, kuri grib darīt labu, bet viņiem nav Dieva ziņas, un tāpēc viņi nezina, kas īsti ir labi.

Cilvēkam vienmēr vajag kādu sirdij tuvu nodarbošanos. Man uz iesvētes mācību atnāca reiz vīrs, un mēs sākām runāt par hobijiem, par svētdienu. Kas ir svētdiena? Dievs saka: sešas dienas strādā, bet septītajā atpūties. Kāpēc šodien daudz cilvēku mirst pāragri? Iespējams, tur arī ir tā atbilde, ka nemākam apstāties un atpūsties. Dievs vienkāršā formā māca: atpūties! Tā arī ir dzīves harmonija. Ja tu visu laiku esi savā darbā, nevis kopā ar ģimeni, tad tev ir godīgi jāatzīst, ka Tu nemāki iekārtot savu dzīvi. Tikai Dievs var paņemt nost šo grēku. Ir jau labi, ja cilvēks ir meklējumos un viņam nav “klapes” uz acīm. Nav vajadzīgas dārgas biļetes, nav vajadzīgi tāli meklējumi un svešas atklāsmes, atbildes rodamas tepat - Salaspils draudzē. Es saprotu, ka cilvēks piekusis atbrauc no saviem Rīgas darbiem un viņam negribas klausīties mācītāja pātaros, bet tomēr gribētos, ka viņa dvēsele būtu balta un lai viņš paskatās, kas notiek pilsētiņā. Jā, mums šeit ir lieli iepirkšanās “tempļi”, bet vajadzētu paskatīties plašāk, ka mums ir patiesais vērtību templis, kam varētu domās veltīt kādu lūgšanu vai ziedot kādu eiro savai baznīcai.

Mans aicinājums ir iet dziļumā, nepalikt seklumā, nepalikt tikai savos darbos. Kā es parasti saku: tava personīgā dzīve sākas tikai tad, kad tava dvēsele sāk dzīvot, un tava dvēsele sāk dzīvot, kad beidzas tavs darbs. Tai brīdī, kad beidzas tavs darbs, sākas tava dzīve. Un tad ir jautājums: ja tajā brīdi tava dzīve nav sakārtota, tad arī tavs darbs būs nekam nederīgs. Un tad ir svarīgi, ko tu dari savā brīvajā laikā. Baznīca ļauj paskatīties uz lietām ar pavisam citām acīm.

Starp mums ir tik daudz vientuļu cilvēku, turklāt no visām pusēm mācas virsū informatīvais mākonis, pilns ar sliktajām ziņām, bet mums taču ir tik daudz labo stāstu! Runāsim un stāstīsim viens otram vairāk labā, sajutīsim, ka tas ir svarīgi, ka sīkie darbiņi ir forši!

macitajs2

Mūsu draudzes iespējas veidojas no cilvēku atvērtajām sirdīm – ziedojumiem. Mums tikko bija talka. Paskatieties, kādus brīnumu darbus mēs paveicām! Uzvedām auglīgu zemi, lai varētu iekārtot rododendru dobi. Ap stāvvietas laukumam izveidosim baznīcas dārzu, lai radītu cilvēkos vēlmi iegriezties pie mums.

Gribam baznīcā ielikt zvanu. Kas tad ir baznīcas zvans? Zvans ir Dieva “mēle”. Mēs esam baznīca bez mēles. Kad zvana baznīcas zvani, tie aicina cilvēkus atcerēties, ka Dievs ir šajā pilsētā, aicina mosties no sava egoisma, tas vēsta par dievkalpojumu un aicina piebiedroties. Ja Dievs ir mūsu pilsētā, tad mums ne no kā nav jābaidās.

Baznīcā šobrīd dzīvojam pirmajā stāvā. Lielā zāle šobrīd nav izmantojama. Jā, tas, ko tagad pateikšu, būs trieciens: tas, kādā stāvoklī šobrīd ir baznīca, parāda tikai to, kādā stāvoklī ir Salaspils cilvēku dvēseles. Ja dvēsele nealkst Dieva, ja dvēselē ir kaut kas cits, ja neredzam, ko varam panākt ar baltu dvēseli… Tomēr negribu teikt, ka tas ir bezcerīgi. Mēs draudzē šobrīd esam tik, lai mums pietiktu ar to, kas ir. Ja tu, viņš un viņa dzirdēs manu vēsti un ja tā sirsniņa sakustēsies un būs balta ne tikai Baltā galdauta svētkos, bet arī ikdienā, tad mums nevajadzētu būt problēmām.

Mani mulsina tas, ka baznīca ir apjozta ar žogu. Mēs taču varētu dzīvot bez žoga – mīlestībā un sapratnē. Bet tas žogs ir, un tāda ir arī tā salaspilieša dvēsele – ar žogu apkārt. Mums ir jātiecas uz atvērtību. Mēs jau ejam uz to, ka baznīcas priekšpuse atvērsies cilvēkiem, ka tas žogs pamazām pazudīs. Ka cilvēki nāks un varēs sēdēt uz baznīcas trepēm, ka tur būs strūklaka.

Nāciet uz baznīcu katru svētdienu plkst. 12, un tad vairāk uzzināsiet arī par baznīcas dzīvi, uzzināt, kā nokristīt savus bērniņus, kā tos vest uz Svētdienas skolu. Mēs bieži aicinām viesos kādu mācītāju, kurš runā par nozīmīgām lietām. Runājam par to, kā garīgo dzīvi turpināt arī ārpus baznīcas sienām, lai mēs neieslīgtu ikdienas “skrejonī”. Rīkojam izbraucienus ar divriteņiem viesos pie citām draudzēm, pa ceļam apskatot kultūras pieminekļus, un vēl daudz citu aktivitāšu, par ko vairāk var uzzināt pie mums.

Gribu novēlēt, lai Baltā galdauta svētku priekšvakarā sākam ar sevi, paskatāmies, kādā krāsā ir mūsu dvēsele un kādas tur ir sāpēs, un, ja nav padoma, ko darīt, nāciet uz mūsu baznīcu – pasēdēsim klusumā un mierā.

Lai Dievs svētī!

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis