Sala ar trim pilīm un vienu muzeju

Mārtiņš Mintaurs,
vēsturnieks, Daugavas muzejs

Ievads

2014.gada vasara Eiropā un Latvijā bija karsta gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šīs vasaras notikumi tieši un skarbi atgādināja mūsdienu cilvēkam par vēstures nozīmi, liekot atcerēties par tālo 1914.gada vasaru, vērtēt un salīdzināt pagātni un šodienu. Taču vēsture nozīmē ne tikai postošus karus, kas atstāj pēdas paaudžu apziņā uz daudziem gadiem. Vēsture ir daļa no vides, kurā dzīvojam ikdienā un tāpēc ne vienmēr pamanām tās klātbūtni sev apkārt. Muzeju veidošana un muzeju apmeklēšana ir viena no takām, kas var aizvest mūs laikā, ko paši neesam piedzīvojuši, bet kas mums tomēr šķiet interesants. Tāpēc var teikt: laimīga ir tā vieta, kurai ir savs muzejs!

Šogad aprit 45 gadi kopš tās 1969.gada vasaras, kad Doles salā, kur jau dunēja Rīgas HES celtniecības darbi, romantiska parka ieskautajā Doles muižas pilī tika nodibināts savdabīgs muzejs, kas tagad godam nes Daugavas muzeja vārdu. Salīdzinājumā ar pašām senākajām cilvēka dzīves liecībām Latvijā, kas saglabātas un apskatāmas Daugavas muzeja ekspozīcijās zālēs, teju pusgadsimts nešķiet pārāk ilgs laika posms, un tomēr cilvēka mūžā šāda gadskārta ļauj atskatīties uz paveikto. Un muzejus taču veido cilvēki, lai stāstītu tos pagātnes stāstus, kas ir un būs nozīmīgi tagadnei. Tādēļ ir vērts ielūkoties Daugavas muzeja vēsturē, lai apzinātos tā saikni ar Salaspili un tā nozīmi pašiem sev.

# Lielā sala Daugavas vidū

Ikvienas vietas vēsture sākas ar telpu. Daugavas muzeja telpa ir ne tikai 1898.gadā celtā Doles muižas „kungu māja”, ko iespaidīgā torņa dēļ bez lielīšanās var dēvēt par pili – pēc skaita trešo, kas ir uzcelta Doles salā, un vienīgo, kas ir saglabājusies „pilnā augumā” arī šodien. Ja Salaspils vēsturiskais sākums ir mazā Holme jeb Mārtiņsala, tad Daugavas muzeja telpa plašākā nozīmē vispirms ir vieta, kur muzejs atrodas, proti, Doles sala, kas tagad ir daļa no Salaspils novada teritorijas. Lielā sala (latīņu valodā: Insula Magna) – tā 13.gadsimta vidū dēvēja salu, kas ģeogrāfiski līdz pat Rīgas HES uzcelšanai tiešām bija lielākā dabiski veidotā sala Daugavā.

Senākais salas nosaukums rakstītajos avotos sastopams jau 1211.gadā, fiksēts Livonijas Indriķa hronikā, un tas bijis: Ķēniņa sala (Insula Regis). Vēsturnieki uzskata, ka šis nosaukums bija saistīts ar vietējiem lībiešu dižciltīgajiem, viņu pēcteči dzīvoja Salaspils apkārtnē arī vēlākajos gadsimtos. Senajos dokumentos viņi tiek saukti par Salaspils ķēniņiem, jo bija personiski brīvi ļaudis, zemnieki, kas nebija pakļauti muižas varai arī dzimtbūšanas laikā. Tādējādi Doles sala jau senatnē ir bijusi saistīta arī ar Salaspili. Doles sala bija visai iekārojams kumoss: jau 13.gadsimtā par tās iegūšanu īpašumā sacentās Zobenbrāļu ordenis, Rīgas arhibīskaps un viņa vasaļi. Kādu laiku – no 1248. līdz 1259.gadam Doles sala piederēja Rīgas pilsētai, līdz to nopirka viens no Rīgas arhibīskapiem.

Nosaukums „Doles sala” rakstītajos vēstures avotos ir sastopams kopš 1288.gada. Par tā izcelsmi ir izteiktas dažādas domas. Baltu valodnieks Aleksandrs Jansons 1960. gados pamatoja „Doles” vārda seno izcelsmi ar līdzīgu vietvārdu izplatību citur Latvijā, skaidrojot to kā „līdzena vieta”. Vēsturnieki salas nosaukuma skaidrojumos biežāk norāda uz pirmajiem Doles salas īpašniekiem – Doļu jeb Dolenu (de Dolen) dzimtas pārstāvjiem, no šī vārda izveidojies arī vēlākais salas nosaukums vācu valodā: Dahlen. Dolenu dzimtas ģerbonī bija attēloti trīs kovārņi, kas viduslaiku vācu valodā tika saukti šajā vārdā. Tomēr Dolenu dzimtas vārds varēja būt cēlies arī no salas senākā nosaukuma, līdzīgi kā 1226.gadā tas notika ar fon Ikskilu uzvārdu, kas nepārprotami saistīts Ikšķili (lībiešu valodā: „viens ciems”). Viduslaiku tradīcijā dižciltīgo dzimtu uzvārdi bieži radās no tās vietas nosaukuma, kur šī dzimta apmetās uz dzīvi. Vēlāk Dolenu dzimtas mēģinājumi paturēt Doles salu sev cieta neveiksmi, un viņi bija spiesti salu pamest. Kas zina, ja šī dzimta būtu valdījusi Dolē ilgāk, iespējams, ka salas nosaukums būtu latviskojies līdzīgi Salaspils Mārtiņsalai, kas savu vārdu ieguva no Svētā Mārtiņa baznīcas, kas reiz atradās šajā salā. Tomēr Dole nekļuva par Kovārņu salu, atstājot pēctečiem iespēju minēt mīklu, kā īsti ir izcēlies salas nosaukums.

No Doles pilīm līdz Doles muižai

Mūsdienās Doles sala var šķist mazliet savrupa vieta, taču cilvēki šeit dzīvojuši jau senatnē. Arheologu pētījumi liecina, ka 12.gadsimta beigās un 13.gadsimta sākumā, kad Ikšķilē un Salaspilī gotlandiešu būvmeistari cēla pirmās mūra pilis un baznīcas Baltijā, Doles salā, tāpat kā Daugavas labajā krastā plašā joslā no Salaspils līdz Ikšķilei pastāvēja vesela lībiešu ciemu sistēma. Līdz ar to nākamās mūra pilis tiek būvētas šeit, jo Doles salai abās pusēs ir Daugavas krāces, kas ļauj no šejienes kontrolēt kuģu satiksmi Daugavā. Viduslaikos Doles salā pastāvēja divas mūra pilis, un tas liecina, cik svarīga nozīme bija salai Daugavas vidū, kas bija kā dabisks tilts starp zemēm abos Daugavas krastos.

3 Jaundoles_pils_1617Jaundoles pils attēls 1617.gada Doles salas kartē

 Ap 1226.gadu uzcelta pirmā, tā sauktā Vecdoles pils (Alt-Dahlen) salas labajā krastā iepretim Rumbulas krācēm un, kā jau minējām, tā bija saistīta ar Dolenu dzimtu. Pils pastāvējusi līdz 13.gadsimta beigām vai 14.gadsimta sākumam un, tāpat kā Doles sala, ir bijusi dažādu zemes īpašnieku strīdu un pat militāru sadursmju objekts. Vecdoles pils ir vienīgā no trim Doles pilīm, kur ir veikti arheoloģiskie izrakumi: 1966.-1968.gadā to izpētīja arheologa Māra Atgāža vadītā ekspedīcija. Mūsdienās ir saglabājušies un apskatāmi dabā šīs pils pamati, kas pieder pie vecākajām mūra konstrukcijām Latvijā. Kādu laiku pēc Vecdoles pils nopostīšanas, ap 1359.gadu, salas pretējā krastā, tagadējā Daugavas muzeja parka teritorijā Rīgas arhibīskaps uzbūvēja Jaundoles pili (Neu-Dahlen). Nosaukuma saglabāšanās liecina par to, ka šajā laikā Doles salas vārds jau bija iegājies tautā un kļuvis pašsaprotams. Raksturīgi, ka līdzīgi veidojās vāciskie nosaukumi abām mūra pilīm Salaspilī – senākā, Mārtiņsalas pils saucās Alt-Kirchholm, bet jaunā pils, kas tika uzcelta 14.gadsimtā kopā ar Svētā Jura baznīcu Daugavas labajā krastā, dokumentos minētā kā Neu-Kirchholm, tātad – Jaunā Salaspils pils.

Jaundoles pilij paveicās vairāk nekā tās priekštecei. Lai gan Livonijas bruņinieku ordenis tāpat turpināja plēsties ar Rīgas arhibīskapu par tiesībām valdīt Doles salā un Jaundoles pilī, palaikam abu strīdā iejaucoties arī rīdziniekiem, otrā Doles pils piedzīvoja labākus laikus. Iespējams, arī tādēļ, ka tā atradās Doles salas pretējā pusē, it kā klusākā stūrī, nevis pie Rumbulas krācēm, bet uz dolomīta klints Sausās Daugavas krastā iepretim tagadējai Ķekavai. Jaundoles pils, kaut arī šodien pilnīgi nozudusi no zemes virsmas, ir palikusi Latvijas vēsturē kā vieta, kur 16.gadsimtā risinājušies svarīgi notikumi. Tie saistījās ar Polijas nostiprināšanos Vidzemē, ko tolaik sauca par Pārdaugavas hercogisti. 1566.gadā Jaundoles pilī ievācās poļu karaspēks, kas to atzina par svarīgu atbalsta punktu netālu no Rīgas, kas divdesmit gadus (1562-1582) baudīja brīvpilsētas statusa privilēģijas un nebija pakļauta nevienam ārzemju valdniekam. Lai varētu samaksāt algu savas armijas algotņiem, poļi Jaundoles pilī ierīkoja naudas kaltuvi. Tā darbojās pāris gadus un šeit kala sīkas sudraba un vara monētas: šiliņus, pusmārkas un mārkas. Uz monētām bija attēlots grifs, teiksmains putns, kas simbolizēja Pārdaugavas hercogisti un ir „pārceļojis” arī Latvijas Republikas ģerbonī kā Vidzemes un Latgales heraldiskais simbols. Kalendāra nemieru laikā (1584-1589), kas bija saistīti ar t.s. jaunā stila jeb Gregora kalendāra ieviešanu, Jaundoles pilī patvērumu atrada no Rīgas padzītie rātskungi, kas atbalstīja katoļu baznīcas un Polijas karaļa nodomu mainīt laika skaitīšanas sistēmu. 1586.gadā tieši Jaundoles pilī Rīgas pārstāvji parakstīja padošanās līgumu Polijas karalim.

Sešpadsmitā gadsimta beigās un septiņpadsmitā gadsimta sākumā Jaundoles pilī ar Polijas karaļa ziņu saimniekoja Kurzemes hercoga ieceltie pārvaldnieki, un šī iemesla dēļ Kurzeme līdz 1630.gadam pretendēja uz Doles salu kā vienu no hercogistei tobrīd faktiski piederošām teritorijām. Tas acīmredzot darīja nemierīgus Rīgas tirgotājus, jo varēja atkārtoties senais strīds par to, kurš kontrolēs Daugavas tirdzniecības ceļu, no tā bija atkarīga Rīgas labklājība. Jautājumu atrisināja poļu zviedru kara iznākums. Pēc tam, kad Zviedrija pievienoja sev Vidzemi un Rīgu, arī Doles sala kļuva par Vidzemes daļu. Taču karš izrādījās liktenīgs Jaundoles pilij. 1621.gadā to ieņēma zviedru karaspēks, bet 1627. gadā Jaundoli uz īsu brīdi atguva Polijas armija, kas, vēlāk atkāpjoties no Doles, pili uzspridzināja, un tā vairs netika atjaunota.

Jau pēc četriem gadiem – 1631.gada 18.aprīlī kāds zviedru armijas pulkvedis Nikolauss Šperreiters saņēma no Zviedrijas karaļa Doles muižu par ķīlu pret karalim aizdoto naudu, vairāk kā 20 tūkstošiem dālderu. Ar šo dienu formāli sākas Doles muižas vēsture. Taču īstenībā muiža bijušās Jaundoles pils vietā sāka veidoties jau agrāk, iespējams, pat pirms Jaundoles pils sagraušanas. Vēl jo ātrāk tas notika pēc tam, kad viduslaiku pils bija uzspridzināta un, līdzīgi daudzām citām pilīm, pārvērtās par ērtu būvmateriāla ieguves vietu. Tāpēc šodien Jaundoles pils vietu Daugavas muzeja parkā aptuveni iezīmē muzeja izveidotais ekspozīcijas stends. Šeit var atrast galvenos Jaundoles pils „biogrāfijas datus”, uzzināt par to, kā pasaulslavenais dāņu astronoms Tiho Brahe pašās 16.gadsimta beigās plānoja pārcelties uz Doli un ierīkot šeit savu observatoriju, kā arī izpētīt mākslinieka Jura Kramiņa veidotos pils rekonstrukcijas lielformāta zīmējumus, kas parāda pils izskatu un plānojumu īsi pirms tās sagraušanas.

Kā muiža kļuva par muzeju

1 Doles_muizhaDaugavas muzejs ierīkots Doles muižas dzīvojamā ēkā (celta 1898.g.)

Tā divu viduslaiku piļu vietā Doles salā 17.gadsimtā sāka veidoties jauns saimnieciskās dzīves centrs – Doles muiža, kas tagad ir kļuvusi par vienu no Salaspils novada kultūras centriem un par Daugavas muzeja mājvietu. Laika gaitā mainās gan muižas īpašnieki, gan tās teritorija. Īpašnieku vidū ir gan Rīgas tirgotāji un rātskungi, gan ievērojami Baltijas vācu muižniecības pārstāvji, piemēram, barons Otto Hermanis fon Fītinghofs (von Vietinghoff, 1722-1792). Doles muiža viņam piederēja no 1756. līdz 1761.gadam, un šajā laikā tā piedzīvoja zīmīgas pārvērtības. Barona Fītinghofa kaislība uz teātri lika viņam kļūt par pirmā Rīgas dibinātāju un mecenātu. Tā atstāja pēdas arī Doles muižā, kur Fītinghofs iekārtoja brīvdabas jeb t.s. dārza teātri pēc tolaik vācu zemēs noskatītajiem paraugiem. Mūsu gadsimta sākumā ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis, izstrādājot Doles muižas parka rekonstrukcijas projektu, noskaidroja dārza teātra atrašanās vietu, ko muzeja apmeklētāji var viegli atrast jau pa ceļam uz muzeja ēku. Kā uzskatīja vairāki baltvācu vēsturnieki, 18.gadsimta beigās uzsākta arī Doles muižas parka veidošana, izmantojot dabiskās priekšrocības – ozolu audzi Sausās Daugavas krastā. Simtgadīgie parka koki tagad nosedz muižas centra ēkas no ziemeļrietumu puses, pasargājot no valdošajiem vējiem.

Doles muižas lauksaimniecības zemes kopš 18.gadsimta otrās puses, kad muiža nonāca skotu izcelsmes muižnieku fon Lēvisu of Menāru (von Loewis of Menar) dzimtas īpašumā, pakāpeniski sāka plesties Daugavas kreisajā krastā, Daugmales un Baldones virzienā, kur tika ierīkotas vairākas pusmuižas. (Daugavas labajā krastā kopš 17.gs. atradās Salaspils muižai un Rīgai piederošās zemes.) Ar laiku šeit izveidojās Doles pagasta centrs ar Doles (tagad – Ķekavas) luterāņu baznīcu, pagasta namu, krogu un citām ēkām. Doles muiža kļuva par klusu rezidenci uz salas.

Leģendāru slavu ieguva viens no muižas īpašniekiem – Aleksandrs fon Lēviss of Menārs (1802-1897). Barons ieguva patiesu autoritāti vietējo iedzīvotāju vidū, jo atbalstīja sava pagasta ļaužu vajadzības un varbūt, ka šāda attieksme arī bija viens no iemesliem, kas novērsa iespējamo Doles muižas dedzināšanu 1905.gadā, jau pēc barona nāves. Viņa nopelnu atzina un novērtēja arī Rīgas Latviešu biedrība – 19.gadsimta beigās latviešu prese vairākkārt rakstīja par biedrības izbraukumiem ar upju kuģīti un zaļumballēm Doles muižas parkā, kur savus viesus svinīgi sagaidījis pats barons, liekot salutēt visiem ar lielgabalu, kas bija novietots Daugavas krastā.

Stāsta, ka ikvienā senā pilī mīt kāds spoks, taču ne vienmēr tas ir sastopams katram, kurš nāk ar nodomu viņu meklēt. Daugavas muzeja darbinieki viņu līdz šim nav sastapuši, tomēr tas nenozīmē, ka Dolei trūktu nostāstu par baisiem notikumiem. Viens no tiem ir saglabājies leģendā par kādu liktenīgu nelaimes gadījumu, kas esot bijis par iemeslu muižas īpašnieka Voldemāra fon Lēvisa of Menāra (1834-1903) dēliņa nāvei – barons licis nojaukt stārķa ligzdu netālu no muižas „kungu mājas”, jo baidījies, ka stārķi muižas pagalmā sanesīs čūskas. Kā stāstīja dolēniete Austra Simenova, „latviešu ticējumos ir uzskats, ka tam, kurš stārķu ligzdu izjauc, nomirst bērni. Kāds no muižas ļaudīm to esot pastāstījis mazajam barona dēlam, un zēns tam tā noticējis, ka dabūjis sirdstrieku un nomiris.”

Līdzīgi citām Latvijas muižām, arī Doles muižas vēsture turpinās līdz 1920.gada agrārajai reformai, kad muižai piederošās zemes un arī pats muižas centrs, kurā ietilpst apmēram 20 ēkas, tiek sadalīts jaunsaimniekiem, bet „kungu mājā” 1922.gadā tiek ierīkota Doles pagasta Salas 1. pakāpes pamatskola. Skola muižas dzīvojamā ēkā darbojas trīsdesmit gadus., dabiski kļūstot arī par vietējās kultūras dzīves centru.

Padomju laikā bijušās muižas ēka vairākkārt maina saimniekus un funkcijas. Sākoties Rīgas HES būvniecībai Doles salas augšgalā, spēkstacijas ūdenskrātuves zonā tiek veikti plaši arheoloģiskie pētījumi, un tas ir arī Daugavas muzeja tapšanas sākums. Bagātīgie atradumi, kuru vidū netrūkst patiesi unikālu senlietu, radīja domu par jauna muzeja veidošanu. Par spīti padomju ideoloģijas noteiktajiem ierobežojumiem vēstures zinātnei un lietpratīgi izmantojot tās iespējas, kādas bija pieejamas padomju laikā, tika izveidots unikāls muzejs par upes un tās krastu iedzīvotāju vēsturi.

2 MellupiDaugavas zvejnieku sēta Mellupi (19.gs.) muzeja parkā

1977.gada 5.augustā toreizējā Doles vēstures muzeja ekspozīcija tika atklāta apmeklētājiem, iepazīstinot ar Daugavas, Latvijas un arī Baltijas reģiona vēstures kultūrslāņiem vairāku gadu tūkstošu ilgā periodā – no pirmajām akmens laikmeta cilvēku apmetnēm pie Salaspils līdz Daugavas hidroelektrostaciju celtniecībai 20.gadsimtā. Šī Daugavas muzeja vēstures lappuse vēl nav uzrakstīta, taču tā varētu būt ļoti aizraujoša, kaut vai atceroties leģendāro Daugavas svētku tapšanu 1979.gadā. un muzeja speciālistu lomu Ikšķiles baznīcas paglābšanā no pilnīgas applūdināšanas, meklējot līdzekļus un iespējas tagad pazīstamās Meinarda salas izveidošanai HES celtniecības darbu laikā. „Muzeji nedzimst katru dienu” – tā pēc ekspozīcijas atklāšanas rakstīja laikraksts Padomju Jaunatne, un tie ir zīmīgi vārdi, kas jau tolaik ļāva nojaust kaut ko vairāk par muzeja tapšanas ceļu. Arī mūsdienās Daugavas muzejs ir saglabājis tematisko saikni ar Salaspils un Daugavas vēsturi, un to prot novērtēt ārzemju viesi – upju vēsturei veltīti muzeji, kas piedāvā profesionālu un vizuāli pievilcīgu stāstu par senatni, Eiropā joprojām ir retums.

Ko šodien piedāvā Daugavas muzejs?

Muzejs ir izvietojies jaunajā muižas „kungu mājā”, kas celta 1898.gadā un dažkārt pārsteidz apmeklētājus ar savām īpatnējām proporcijām – līdzās varenajam trīsstāvu tornim, kura jumts pamanāms aiz parka lapotnes jau no tālienes uzcelts samērā zems vienstāva korpuss, kur tagad atrodas viena no Daugavas muzeja ekspozīcijas zālēm. Tomēr masīvie pamati šajā ēkas daļā ļauj domāt, ka muižas celtniecība kaut kādu iemeslu dēļ netika līdz galam pabeigta. Iespējams, ka vainīgs bija naudas trūkums. Muižas dzīvojamās ēkas arhitekts nav zināms, bet acīgs vērotājs pamanīs t.s. „ķieģeļu stila” iezīmes un arhitektonisko detaļu līdzību ar Salaspils vecāko mūra ēku fasādēm Rīgas ielā pie dzelzceļa stacijas.

4 Negu_tachiNēģu zvejas aizsprosta – tača rekonstrukcija muzeja parkā

Daugavas muzejs ir vienīgā vieta Latvijā, kas iepazīstina ikvienu ar mūsu likteņupes vēsturi – vai mēs bieži atceramies, ka Daugava ir desmitā lielākā Eiropas kontinenta upe, un vai daudzi no mums zina, ka Daugavas senais vārds Duna ir kļuvis par nesen atklātas planētas nosaukumu, un tagad ir vārda tiešā nozīmē ierakstīts zvaigznēs? Tikai Daugavas muzeja parkā jūs varat savām acīm redzēt, kādi izskatījās senie lašu un nēģu zvejas aizsprosti – tači, un sajust, kāda bija dzīve 19.gadsimta Daugavas zvejnieku sētā. Varat arī doties mierīgā pastaigā par klusajām parka takām, un varbūt tieši jūs atradīsiet šeit 1771.gada lielo Daugavas plūdu akmeni, senu robežakmeni ar krusta zīmēm no Mārtiņsalas vai negaidot ieraudzīsiet 2007.gadā Salaspilī atrastos Daugavgrīvas cietokšņa lielgabalus, noskaidrosiet, kur atradās un kā izskatījās Doles vējdzirnavas, un vēl daudz ko citu...

Daugavas muzejs atvērts no 10:00 līdz 17:00 katru dienu, izņemot otrdienas.

Adrese: Salaspils, Salaspils novads, Doles sala, LV-2121

Tālrunis: 67216367 www.daugavasmuzejs.lv

Avoti:

Atgāzis M. Vecdoles pils nocietinājumi un apbūve. No: Latvijas viduslaiku pilis I. Rīga, 1999. 312.-348.lpp.

Caune A., Ose I. Latvijas 12.gadsimta beigu – 17.gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004. 152.-159.lpp.

Doles muižas ēkai – 100. Salaspils Vēstis, 1998, 17.jūlijs (Dainas Lasmanes, Anitas Krūmiņas, Gundegas Dreiblates, Guntas Bogdanovas un Ilzes Māras Janelis raksti par Doles muižas un Daugavas muzeja vēsturi).

Dūze D. Tie nedzimst katru dienu. Padomju Jaunatne, 1977, 6.augusts.

Jansons A. Vietvārdi Rīgas HES apkārtnē. No: Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu un etnogrāfu 1967.gada pētījumu rezultātiem. Rīga, 1968. 39.-42.lpp.

Vanaga L. Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija: 9.g.t. pr.Kr. – 21.gadsimts. Rīga, 2012.

Daugavas muzeja krājuma un zinātniskā arhīva materiāli

 

 

 

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis