Latvija - tie esam mēs visi kopā

16. novembrī kultūras namā uz Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienai un titula "Goda salaspilietis" piešķiršanai veltīto svinīgo sarīkojumu svinīgo pulcējās mūsu novadnieki - Goda salaspilieši, pašvaldības darbinieki, uzņēmēji, biedrību pārstāvji. Ielūgumus uz svētku vakaru kultūras nama kasē varēja saņemt ikviens, kam šie svētki ir nozīmīgi.

Svinīgo brīdi ar uzrunu ievadīja Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars. Viņš uzsvēra, ka par mūsu iespēju pieredzēt un svinēt Latvijas simtgadi vēl pirms 50 gadiem uzdrīkstējās sapņot tikai retais. “Okupācijas laikos lielākā daļa tautas nepieļāva šādu svētku iespējamību. Un tomēr te nu tie ir!” teica Raimonds Čudars. Savā uzrunā viņš sveica svētkos visus Goda salaspiliešus un aicināja pieminēt jau aizsaulē aizgājušos izcilākos novadniekus.

“Mēs visi varētu saņemties un pasniegt savai Latvijai un sev dāvanu simtgadē – mainīt attieksmi. Kļūsim laipnāki, iecietīgāki, godīgāki un izpalīdzīgāki, kļūsim labāki! Caur mums labāka kļūs Latvija, jo mēs visi esam Latvija,” noslēdzot uzrunu, aicināja domes priekšsēdētājs.

Tad sekoja viens no emocionāli vispacilājošākajiem brīžiem – visi klātesošie kora “Elpa” un diriģenta Aināra Mēness vadībā vienojās Latvijas valsts himnas a cappella dziedājumam. Pēc  tās pats domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars arī pieteica šā gada titula “Goda salaspilietis” saņēmēju Feliciju Rimšu, kura ir vien septiņus gadus jaunāka par Latvijas valsti.

“Viņas dzīves gājums ir apliecinājums tam spēkam, ko cilvēks gūst, paļaujoties uz ticību un pārliecību. Tam spēkam, ko dod palikšana gaišajā pusē neatkarīgi no pārbaudījumiem, kas cilvēkam tiek sūtīti. Felicija Rimša ir apliecinājums drosmei, kāda mums viesiem ir nepieciešama savas valsts un tautas sargāšanai,” uzsvēra Raimonds Čudars.

Svinīgo ceremoniju kuplināja koncerta programma, kurā piedalījās Latvijas Radio bigbends mūsu Mūzikas un mākslas skolas absolventa saksofonista Kārļa Vanaga vadībās kopā ar Jāni Holšteinu-Upmani, pazīstamu arī kā Goran Gora. Viņa sniegumā klausītājiem bija iespēja klausīties Knuta Skujenieka dzeju, ietērptu Goran Goras mūzikā no albuma „Mosties!”

Pēc koncerta, kā jau dzimšanas dienā pieklājas, visi tika aicināti fotografēties, baudīt cienastu, nododoties saviesīgām sarunām.

Latvija – tie esam mēs visi kopā un katrs atsevišķi, tāpēc- režisors Mārtiņš Eihe bija iecerējis, ka pasākumu caurvij dažādu paaudžu cilvēku stāsti par to, kas katram ir Latvija.

Lai mums katram Latvija ir mīļa tieši tāda, kāda tā var būt tieši mums, jo mēs esam Latvija!

“…Visspilgtāk man atmiņā palicis, kā es ar vecmammu gāju iznēsāt pa mājām pienu - viņa tā pelnīja savu kapeiciņu. Vecmammai - lielā kanna, man iedota maza, maza kanniņa. Eju blakus. Vecmammai beidzot laiks sarunām, visu rāda, stāsta, atbild uz maniem ‘’kāpēc’’.  Mēs gājām pie dažādiem ļaudīm visas ielas garumā. Man patika vērot viņu istabas, priekšmetus, klausīties viņu sarunās. Skatījos uz visu platām bērna acīm, tās bija manas pirmās mācību stundas. Ielas galā bija Rēzeknes tirgus, arī vēl tagad ir, un sapelnītās piena naudas viena daļa tika atvēlēta man, pērkot zemenes, saldējumu un citus našķus. Bērnībā tu jau nedomā tādā valstiskā kategorijā - re, te mana Latvija! Tu vienkārši jūti: man te ir ļoti, ļoti labi! jo mēs iemīlam visu, kas dod mums labas sajūtas.”

“Saule, grantēts, putekļains ceļš, pa kuru lepni dodos kopā ar savu tēti un mammu. Esmu brīvs un priecīgs! Man pieder visa pasaule! … Man šovasar paliks pieci gadi, un es vēl nezinu, ka mana dzīve rudenī tiks saistīta ar mūziku uz mūžu. …Esmu daļa no mūzikas. Tieši tā es piedzimstot kļuvu par daļu no Latvijas. Tāpēc es Tev lepni varu teikt: es esmu un mūžam būšu Latvija. Novēlu Tev arī būt kopā ar mani!”

“Es esmu Latvija, jo mani senči ir nākuši no Piebalgas, un man šķiet, ka nekur Līgo dziesmas neskan tik skaisti kā Piebalgā, ka ugunskuri kalna galā ir viskrāšņākie, alus, ko darināja vecaistēvs - visgaršīgākais, naktsvijoles - vissmaržīgākās. Un bērnībā man likās, ka tas Jānītis, kas pūš vara tauri vārtu staba galiņā un sasauc kopā Jāņa bērnus no maliņu maliņām, ir mans krusttēvs. Mēs Jāņos velkam mugurā tautastērpus un dziedam Līgo dziesmas, un šo tradīciju man gribās saglabāt Latvijai.”

“Man kā jau katram egoistam gribas dzīvot labāk, un man nav ilūziju, ka pēkšņu kļūšu par miljonāru. Palasīju grāmatas par ekonomikas vēsturi, dažus ekonomikas teorijas dižgaru darbus, un sapratu, ka ekonomika aug straujāk, ja valstī ir spēcīgs vidusslānis. Ekonomiskos labumus parasti kontrolē tas, kam ir vara, un reti kurš varas turētājs ir gatavs šķirties no savas varas un atteikties no labumiem, ko tas varētu gūt. Tāpēc ir jāveicina plašas sabiedrības daļas iesaiste politikā, lai vara tiktu sadalīta vienmērīgāk uz dažādām pusēm. Diemžēl Saeimā ir tikai 100 krēsli, bet mums ir internets. Mēs taču varam pabakstīt tos savus politiķus deputātus biežāk nekā reizi 4 gados, tad arī biežāk mūsos ieklausīsies…”

“Vispār tāds lauku bērns es esmu - nebaidos ne no nezālēm, ne fiziska darba lielā karstumā, ne sēdēt pie traktora stūres siena vākšanas laikā. Laikam tas, ka nebaidos, ir mana vectēva nopelns, kurš man, mazai esot, ik reizi siltajā vasaras dienā, atnākot uz dārzu, pie auss vienmēr skandināja: "Acis darba izbijās, rokas darba nebijās!" Sajēgas jau toreiz par šo tekstu nebija nekādas, drīzāk tikai pārmetumi, ka siltais laiks tiek pavadīts ne smilškastē vai spēļu laukumā ar kaimiņu bērniem, bet gan dārzā. Bet tagad...pašai domas uz to dārzu, uz savu zemes pleķi, ko apstādīt, tik vien velk. Šķiet, ka šī iemesla dēļ sevi saskatu kā daļu no Latvijas. Katram gribās savu zemes pleķi, ko saukt par savējo - un tikai Tēvzemes zeme būs tā, ko tā pa īstam sauksi par savējo.”

“15. gadsimts. Par Livonijas ordeņmestru kļūst Namejs no Seces muižas, Zemgaļu valdnieka atvase. Un pieņem lēmumu, kas pilnībā maina Latvijas vēsturi – zemi atdot Baltu tautu augstmaņiem. Par valsts jauno pašmērķi kļūst vāciešu padzīšana no Baltijas jūras krasta un baltu zemju apvienošana. Saraujot saistības ar katoļu baznīcu luterānisma izplatības laikā, jaunā latviešu valsts kļūst par karalisti un pārdēvējas par Kursu. Jau 17. gadsimtā Kursa ir viena no Eiropas lielvalstīm, un pateicoties karaļa Jēkaba prasmīgajai Jaunās pasaules kolonizācijai, latviešu mēlē runā pat Tobāgo un Ziemeļamerikas iedzīvotāji. 18. gadsimtā Jelgavas Universitāte tiek uzskatīta par Apgaismības karstāko punktu, piesaistot domātājus no visas Eiropas, ievedot Kursu, Latviju zelta laikmetā, kas saglabājies līdz mūsdienām. Tā ir cita vēsture, manis rakstītā, videospēlē Europa Universalis. Taču tāpēc es esmu Latvija, lai daļa šīs vēstures kļūtu par mūsējo.”

“Es esmu Latvija, jo man ir laimējies piedzimt zemē ar brīnišķīgu dabu un talantīgiem cilvēkiem. Reti, kur pasaulē ir vietas, kur reāli pastāv visi četri gadalaiki – karsta un saulaina vasara, zelta rudens, sniegoti Ziemassvētki un pavasara svaigais zaļums. Reiz, kad ar klasi devos uz Gaujas Sajūtu parku un laidos ar trosi pāri Gaujai, es iesprūdu un paliku karājoties gaisā virs Gaujas. Bet es neraudāju no bailēm, kā to darīja citi iesprūdušie bērni, bet gan skatījos apkārt un pie sevis nodomāju: cik gan tu esi skaista, Latvija! Katru rītu, braucot ar autobusu uz skolu, vēroju blakussēdētāja telefonu, lai ieraudzītu, kādu mūziku tas klausās. Parasti, tā ir ārzemju mūzika. Kāpēc gan man būtu jāklausās ārzemju mūzika, ja mums ir Prāta Vētra un citi forši mūziķi?!”

“Vai tu zini, kas ir Latvija?
Tā ir zeme, mana dzimtene.
Vai tu zini, kas ir dzimtene?
Tā ir zeme, kur es piedzimu.
Vai tu zini, kā es piedzimu?
Tā kā puķuzirnis uzziedēju māmiņai,
 tā kā puķuzirnis apvijos ap tētiņu.”

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis