Cilvēki, kuri dzīvo mums blakus

1 vejone10112

Decembris Salaspilī parasti sākas ar Labestības dienām. Tas ir arī laiks, kad pasaulē īpaša uzmanība tiek pievērsta cilvēkiem ar invaliditāti, viņu ikdienai un vajadzībām, iemaņām un tiesībām, tiek domāts par to, ko darīt, lai tās tiktu respektētas.

“Šogad mēs Salaspils novadā Starptautisko invalīdu dienu atzīmēsim jau septīto gadu pēc kārtas, iezīmējot to ar īpašu labestības piepildītu laiku. Šajās dienās notiek dažādi pasākumi, tiem esam devuši īpašu nosaukumu „No manas sirds tavai”. Tajos aicināti piedalīties visi - pabūt kopā, izbaudīt īpašo labsirdības auru un justies kā pilnvērtīgam cilvēkam mūsu sabiedrībā,” stāsta Salaspils novada domes priekšsēdētāja vietniece sociālajos un sporta jautājumos Malda Caune.

Salaspilī dzīvo aptuveni astoņi simti cilvēku ar īpašām vajadzībām. Pēdējos gados viņus pamanām arvien biežāk, bet nevis tāpēc, ka šo cilvēku paliek arvien vairāk. Salaspilī ir radīti apstākļi, kas ļauj personai ar invaliditāti arvien veiksmīgāk iekļauties sabiedrībā, uzlabot savu veselību, iegūt jaunas zināšanas – izkļūt ārā no savu dzīvokļu četrām sienām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Cilvēki ar invaliditāti Salaspilī par sevi sāka atgādināt sabiedrībai un drošāk runāt par savām vajadzībām 1992. gadā, kad nodibināja Salaspils invalīdu biedrību. Pirmā plašākā akcija ir “Paldies, es varu ienākt pats”, kad cilvēki ratiņkrēslos izmēģina vides pieejamību novada iestādēs. 2006. gadā tiek dibināta bērnu un jauniešu invalīdu biedrība “Zelta atslēdziņa”. Abas biedrības, darbojoties gadu no gada, sniedz iespēju cilvēkiem ar invaliditāti sazināties, satikties un kopā darboties, iedrošina pastāstīt sabiedrībai par savām ikdienas problēmām un vajadzībām, un šie cilvēki ir sadzirdēti.

2011. gadā darbu sāk Dienas centrs personām ar funkcionāliem traucējumiem. Sākotnēji centra darbība tika finansēta no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem, bet pēc projekta noslēgšanās bija skaidrs, ka centrs ir ļoti nepieciešams un jau kļuvis par tā klientu nozīmīgu dzīves daļu. Tāpēc to savā pārziņā kā struktūrvienību pārņēma Salaspils novada Sociālais dienests. Centrs nodrošina pakalpojumus Salaspils novada iedzīvotājiem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu piederīgajiem.

Gadu no gada arvien vairāk vietu mūsu novadā ir pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem un ratiņkrēslos. Šoruden jauns un nesalīdzināmi ērtāks ieejas mezgls ir izbūvēts ēkā Skolas ielā 7, kur atrodas Dienas centrs. Lēzena uzbrauktuve un automātiskās durvis ikdienas nodarbību apmeklēšanu centra klientiem padara daudz ērtāku un vieglāku. Uz nodarbībām Dienas centrā un arī ekskursijās cilvēkus ar īpašām vajadzībām ved īpaši aprīkots autobuss. Ir iekārtota specializēta trenažieru zāle, kur nodarbības vada pieredzējuši instruktori un terapeiti.

Kopš 2015. gada janvāra pašvaldība finansiāli atbalsta vides pielāgošanu un tehnisko palīglīdzekļu iegādi personām ar funkcionālajiem ierobežojumiem, katram šādam gadījumam piešķirot līdz 4000 eiro. Šogad vien jau šāds atbalsts piešķirts sešas reizes.

Droši var apgalvot, ka salaspiliešiem ar īpašām vajadzībām Dienas centrs ir vieta, kur norisinās viņu dzīves dinamiskākais laiks. Kopā centrā kā klienti ir reģistrējušies 38 cilvēki. Viņi ir dažādi - katram ir savs dzīves stāsts, pieredze, slimība vai trauma, tomēr viņus vieno vēlēšanās būt cilvēkos kopā ar domubiedriem un pārliecība, ka dzīve turpinās un vienmēr var iemācīties ko jaunu, atklāt sevī vēl nepazītas spējas, saņemt palīdzību un arī palīdzēt citiem.

Georgijs, Vasīlijs, Marks, Viktors, Viktorija, Silvija, Leonīds, Inita Leonora, Mārtiņš, Lauma, Nikolajs, Aļevtina, Ņikita, Viktors un Natālija un vēl viens Nikolajs – visi šie cilvēki dzīvo tepat, mums līdzās. Ja iepriekš viņi lielākoties bija vieni ar savām rūpēm, tad tagad nošķirtības laiks ir garām. Tiesa, bija vajadzīga arī drosme un apņēmība – sapurināt sevi un doties sabiedrībā. Dienas centra klienti neapšaubāmi ir personības - katrs ar savu talantu, interesēm un spējām. Sagaidot Labestības dienas, viņi ir ar mieru uzticēt salaspiliešiem stāstus par sevi, savu dzīvi.

Leonīds 22 gadu vecumā cieta autoavārijā, nu jau 20 gadus ir aizvadījis ratiņkrēslā. “Gandrīz visus šos gadus esmu pavadījis 5. stāvā, jo nevarēju saviem spēkiem tikt ārā no mājām. Tagad esmu dabūjis dzīvokli 1. stāvā ar uzbrauktuvi, man ir elektriskie rati. Esmu krietni neatkarīgs. Tagad pats varu iet pastaigāties, aiziet uz sporta zāli. Tur gan vēl vajadzētu trenažieri, uz kura ratiņnieki un citi ar kustību traucējumiem, piemēram, insultu pārcietušie, varētu vingrināt kājas.
Dzīve ir kļuvusi krietni interesantāka, pats arī neesmu jau nekāds večuks. Man ir smaga trauma, bet galva ir kārtībā. Dienas centrā var pabūt kopā ar domubiedriem. Te nav pensionāru klubiņš, mēs esam dažāda vecuma cilvēki un darām interesantas lietas: mācāmies valodas, nodarbojamies ar mākslu, dodamies izzinošās ekskursijās. Pats dodos arī uz baznīcu. Kad cilvēki sūdzas, ka viņiem ir slikti, lai paskatās uz mums. Varbūt tad viņi sapratīs, ka nemaz tik slikti neiet. Es nesaku, ka mums ir slikti, tomēr fiziski mums nav tik daudz iespēju kā citiem, kuri nav ratiņos.”

3 labestiba30112

Leonīds un Viktors mīl “patriekties” ar večiem par dažādām sadzīviskām lietām un labprāt vingro trenažieru zālē. Viktors saka: “Man šeit dzīves galā ir jauna skola, tikai nav eksāmenu. Mēs aizejam mājās ar jaunu zināšanu un prasmju bagāžu. Dalāmies iespaidos par izlasītajām grāmatām, apspriežam ētiskas dabas jautājumus. Nesēžam tikai internetā. Mums pašiem ir sava bibliotēka - tik labas grāmatas!
Katru dienu apmeklējam trenažieru zāli. Tur ir speciālie trenažieri un fizioterapeiti, kas parādīs, ko un kā darīt. Neejam uz turieni muļķi laist. Mums trenažieru zāle ir kā dakteris. Esam izcīnījuši pat zelta medaļas invalīdu spartakiādēs. (Viktors pats ir ieguvis “zeltu” svarcelšanā). Es palieku arvien stiprāks fiziski, bet morāli mūsu stiprina tas, kas notiek šeit, centrā, pie šī galda. Vēlos aicināt cilvēkus pieņemiet mūs tādus, kādi esam, mēs arī esam cilvēki ar savu likteni. Un, ja jums ir skumji, ja esat slims un vientuļš, nāciet pie mums, mēs palīdzēsim. Neļausim palikt vienatnē un iznīkt. Cilvēks, kad ir viens pats, viņš iznīkt. Mēs te nevis iznīkstam, bet atjaunojamies - kā stādi labā zemē.”

3 labestiba40112Georgijs dzīvo Saulkalnē. Centrā viņš labprāt apgūst svešvalodas, aizraujas ar dažādu āķīgu uzdevumu risināšanu. Bet vislielākais pārsteigums - Georgijs glezno, un viņa darbi pārsteidz ar dinamisku krāsu izvēli. Viņš trenē ne tikai savu prātu, bet arī aktīvi vingro trenažieru zālē un ar prieku atzīst, ka jūt, kā pieaug muskuļu spēks. Georgijs ir arī viens no tiem, kas saņēma pašvaldības palīdzību pacēlāja izbūvei. Tagad viņš tiek ārā no dzīvokļa paša spēkiem - ar pulti darbina pacēlāju, kas kāpņu telpā viņu vizina augšup un lejup pēc vajadzības, savukārt pie ieejas ir izbūvēta uzbrauktuve. “Esmu savulaik apguvis virpotāja profesiju. Jau biju uzsācis patstāvīgu dzīvi un darba gaitas, kad piedzīvoju kritienu no liela augstuma. Tā arī ieguvu traumu. Ja agrāk mēs sēdējām ierāvušies katrs savā stūrī, tad tagad katru dienu braucam šurp un gūstam prieku no kopīgas darbošanās un sarunām. Tāpēc aicinu: domājiet, ko darāt, īpaši jaunībā, kad jūra šķiet līdz ceļiem! Cilvēki, izvērtējiet savus riskus, novērtējiet to, kas ir jums dots, jo neapdomība var vienā brīdī izmainīt jūsu dzīvi.”

Viktorijas un Silvijas mīļākā nodarbošanās ir dažādi rokdarbi un arī nūjošana. Viktorija saka: “Lai arī pati esmu salaspiliete, Salaspils novadu tā īsti iepazinu, kopš apmeklēju centru. Pirms tam nemaz nebiju bijusi daudzās no kopā izbraukātajām vietām. Paši esam iemācījušies paraudzīties uz lietām ar citām acīm. Mēs aiz mākoņiem ieraugām debesis. Redzam nevis kailus kokus rudenī, bet skaistas zaru kontūras, spožas lāses tajos.
Sabiedrība uztver mūsu slimību vai fizisko nepilnību atšķirīgi, arī ar neizpratni, bet šeit mēs jūtamies kā mājās, kur tevi saprot. Esam iemācījušās nūjot. Centra darbinieki atļāva nūjas ņemt līdz uz mājām, un nu mēs abas ar Silviju nūjojam arī sestdienās un svētdienās. Nodarbojamies arī ar jogu, jo tā ir gan fizkultūra, gan relaksācija. Tas ļoti palīdz. Fiziskajās aktivitātēs pavadītais laiks dod dzīvesprieku, garīgo līdzsvaru un veselību. Apgūstam arī dažādus rokdarbu veidus un ar tiem turpinām nodarboties arī mājās. Zīmējam, gleznojam. Ko par to saka mājinieki? Bērni ir sajūsmā, ka mamma ir apmierināta!
Ļoti gaidām Labestības nedēļas balli. Tā ir brīnišķīga – tik silta atmosfēra!
Vasarā, kad ir brīvlaiks, pietrūkst nodarbību centrā. Esam pie tā ļoti pieraduši. Tomēr ik pa laikam sazvanāmies, aprunājamies.
Protams, svarīgs ir ģimenes atbalsts un izpratne. Mums fiziska palīdzība tik daudz nav vajadzīga kā citiem, bet tomēr ir drošāk, ja kāds pavada un patur roku. Mājās mums ir sava ģimene, bet var droši teikt, ka arī Dienas centra cilvēki mums ir kā otra ģimene.”

Markam patīk doties dabā un ieraudzīt to arī caur fotoaparāta objektīvu. Viņa vaļasprieks ir foto un videoreportāža, ko pēc tam var ar prieku parādīt saviem draugiem Dienas centrā un pastāstīt par saviem piedzīvojumiem. Visinteresantākā pieredze esot bijusi filmēšana zem ūdens.

Vasīlijam ir jau 83 gadi, viņš savulaik strādāja par matemātikas un fizikas skolotāju. Saviem biedriem Dienas centrā viņš māca šaha spēles gudrības. Un tas ir pārsteidzoši – sirmais kungs ir redzes invalīds, bet viņam piemīt lieliskas spējas vizualizēt un atcerēties figūru izvietojumu uz šaha galdiņa tikai pēc nosauktajām kombinācijām. “Tā ir orgānu spēju aizvietošana,” saka Vasīlijs. “Es neredzu, bet sajūtu priekšmetu smaržu un ļoti labi dzirdu. Telpā orientējos pēc skaņas, kā tā atbalsojas. Līdzīgi kā sikspārnis!”
Viņš ir ļoti pateicīgs par to, cik daudz pašvaldība invalīdu labā ir izdarījusi pēdējos gados, un ļoti slavē Dienas centra ideju un tā darbiniekus. “Mums ir iespēja pagarināt savu aktīvo dzīvi. Es 50 gadus katru rītu cēlos un gāju uz darbu. Tas tik ļoti jau bija kļuvis par ieradumu, ka bez tā nevarēju sevi iedomāties. Arī tagad es katru rītu ceļos, jo man ir kurp doties. Mani te gaida un man te palīdz. Tā ir mana otrā ģimene, pilnvērtīga otrā dzīve. Es ar visiem kontaktējos, uzmundrinu un dodu cerību dzīvei. Ja es jūtos možs, tad arī pārējie tā jūtas.
Jaunībā biju sportists – līdz 7. klasei nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem, bet pēc tam jau ar smagatlētiku. Kad beidzu vidusskolu, viegli žonglēju divpudu svara bumbu. Ļoti labi zinu, cik liela nozīme ir fiziskajai kultūrai veselības un skaidra prāta saglabāšanā. Uz trenažieru zāli ejam visi kopā. Kopā darbojamies un palīdzam viens otram. Var droši teikt, ka mēs paliekam spēcīgāki - iztaisnojamies ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Arī man pirms kāda laika mugura bija kā jautājuma zīme. Tagad esmu iztaisnojies, mazāk klūpu – kājas ir nostiprinājušās. Tas iedvesmo!”
Vasīlijam ir četrkājainais draugs – suns, kurš nav speciāli apmācīts kā pavadonis, tomēr kopā ar savu saimnieku ir iemācījies viņam palīdzēt. Gudrais dzīvnieks pāri ielai iet tikai pa gājēju pārejām. Kad jāšķērso šoseja, suns gaida, kad luksoforā iedegsies zaļais gaismas signāls, bet uz tiem, kuri pārkāpj noteikumus, nikni rej. Viņš saprot, ko Vasīlijs prasa – pasniedz prasītos priekšmetus, zina, kā sauc saimnieka paziņas. Vasīlijs uzskaita vārdus, un tās gan ir tikai dāmas. Par to viņš nekavējoties izpelnās pikantas piezīmes no sarunas biedriem. Atbilde uz tām Vasīlijam kabatā nav jāmeklē, un tā nu jokdari saņem kārtējo viņa dzīves gudrību: “Sievas mainīt – tikai laiku tērēt. Sievas nemēdz būt labākas, tikai citādākas. Tas, ka katrai trūkumi būs, ir skaidrs, tikai nav zināms, vairāk vai mazāk.” Vasīlijs saka: “Palīdzu izprast saviem Dienas centra biedriem dažādas dzīves situācijas, jo man patiešām ir ļoti liela pieredze. Par to dzirdu apmierinātas atsauksmes. Protams, ne vienmēr esam arī vienisprātis, bet tas mūsu saskarsmi padara tikai interesantāku. Strīdos dzimst patiesība un uzvar draudzība!”

3 labestiba20112Sarunā piedalās arī Mārtiņš. Viņa mamma ir BJIB “Zelta atslēdziņa” vadītāja Rūta Kalnāja. Mārtiņam nupat apritēja 30 gadi. Ārstnieciskā vingrošana Veselības centrā un nodarbības trenažieru zālē ir vainagojušās ar panākumiem - Mārtiņš jau var piecelties no ratiņkrēsla, kurā ir pavadījis visus 30 dzīves gadus, un, pieturoties pie mammas pleca, itin braši stāv pats uz savām kājām.

Rūta Kalnāja neslēpj, ka kopt savu bērnu ar invaliditāti - tas ir fiziski un emocionāli smags darbs 24 stundas 7 dienas nedēļā. “Vecāki, un lielākoties tās ir mammas, nogurst. Nav ne brīvdienu, ne atvaļinājumu. Protams, ir izdegšanas sindroms. Bet rokas nolaist nedrīkst, jo tad nevarētu mierīgi gulēt. Tāpēc ir vajadzīga domubiedru grupa, kas var palīdzēt grūtā brīdī. Mūsu biedrībai martā būs 12 gadi. Esam izbraukājuši visu Latviju. Šovasar bijām arī Lietuvā - Klaipēdā, Palangā, bijām delfinārijā. Mēs braucam ar visām ģimenēm. Ir izveidojusies tāda kā kopiena. Biedrība - tas ir liels atspaids. Siguldā līdzīga biedrība ir izveidojusi krīzes centru. Arī mēs jau plānojam, kādu pakalpojumu varētu sniegt mūsu biedrība. Šobrīd domājam, ka ļoti vajadzīgs būtu diennakts centrs, kur cilvēki ar īpašām vajadzībām varētu apmesties, ja uz kādu brīdi paliek vieni, piemēram, tuvinieks, kas par viņiem rūpējas, nonāk slimnīcā. Ir arī gadījumi, kad cilvēki ar īpašām vajadzībām ilgstoši paliek vieni, un tad viņi nonāk pansionātos. Risinājums ir iespēja dzīvot grupā, kur šie cilvēki viens otram palīdzētu tikt galā ar ikdienu un atbalstītu arī psiholoģiski.”

Rūta Kalnāja ir optimiste, kas ar smaidu un milzīgu gribasspēku rūpējas par savu ratiņos esošo dēlu, vienlaikus palīdzot arī citiem kā vien iespējams. Viņa ar saviem domubiedriem cīnās ar valsts ierēdņiem par vecāku un slimo bērnu tiesībām, un kopā ar jau ir panākts daudz. “Ja ir grūti, vajag iet uz baznīcu – tur man ir psihologa palīdzība,” saka Rūta Kalnāja.

Labestības dienu galvenais un sirsnīgākais notikums ir balle, kurā satiekas ap 100 mūsu novadnieku ar īpašām vajadzībām. Tā ir neliela daļa to cilvēku, kam ļoti noderētu fizisks un emocionāls atbalsts un palīdzība. Salaspils Dienas centra klienti neapšaubāmi ir aktīvākie un drosmīgākie, kuri pārvarējuši paši sevi, savu nedrošību un ir gatavi jaunam dzīves cēlienam, tāpēc viņu aicinājums skan: “Nebaidieties! Nāciet, pievienojieties - kopā varam daudz problēmu atrisināt!”

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis