Vecdole (Alt-Dahlen) pirmoreiz minēta 1226. gada 23. maijā   Daugavgrīvas klosterī sastādītā dokumentā, ar kuru pāvesta legāts Modenas Viļums atņēma tiesības uz Doles pili bruņiniekam Dolenes Johannesam (Johannes de Dolen), jo viņš patvaļīgi un atkārtoti rīkojis karagājienus uz Viriju (Igaunijā), kas tajā laikā jau piederējusi pāvesta misijas valstij. Pēc šī akta Johannesa īpašumi Doles salā līdz ar visām tiesībām pārgāja Rīgas pilsētai. 1255. gada 31. martā pāvests apstiprināja arhibīskapam tā valdījumus, to starpā arī Doles pili. 13./14.gs. mijā pils kādu laiku nokļuva Livonijas ordeņa rokā, taču 1318.g. 23. februārī pāvests Jānis XXII lika ordeņa mestram atdot  Doli  arhibīskapam. 14.gs. salas pretējā  krastā pie Sausās Daugavas uzcēla Jauno Doles pili. Nopostīto Vecdoli vairs neatjaunoja. 17. vai 18.gs. pilsdrupās ierīkoja kaļķu cepli. No 1966. - 1968. gadam Vecdoles pils vietā notika arheoloģiskie izrakumi Māra Atgāža vadībā. Tagad redzamie mūri atklājās tikai pēc šo pētījumu laikā veiktajiem zemes darbiem. Pils veido  39,5 x 27 m lielu taisnstūri, kuru no visām pusēm aptver 1,2 - 1,3 m biezs mūris. Galvenā ieeja ar 3 m platu vārtu ailu atradusies pils dienvidaustrumu galā. Pils ziemeļu stūrī bijusi taisnstūrveida 5,0 x 4,5 m liela telpa vai torņveida ēka, kurai blakus pils ziemeļrietumu mūrī ierīkota otra - 0,8 plata ieeja. Pils rietumu stūrī atradusies mūra dzīvojamā ēka ar pagrabu. Pagraba telpā izbūvēta hipokausta krāsns, kura kurināta no ārpuses un kalpojusi virs pagraba esošās telpas apsildīšanai. Otrajā būvperiodā pils ziemeļrietumu galā celts plānā kvadrātisks, 7,3 x 7 m liels izvirzījums - iespējams tornis. 1902. g. pilsdrupu plānu uzmērojis K.Lēviss of Menārs.