Godātie novadnieki!

4. maijs katram ir savs. Ir uzaugusi paaudze, kura par šo tik nozīmīgo dienu ir uzzinājusi no vēstures grāmatām un vecāku stāstiem. Pārējiem, kuri šo dienu piedzīvoja, ir paveicies. Jā, es saku: paveicies, jo to prieka, lepnuma un optimisma emociju vilni, kāds mūs pārņēma 1990. gada 4. maija pēcpusdienā, ir lemts piedzīvot tikai izredzētajiem. Būt klāt tad, kad grūst vecais, nīstai un sākas kas jauns, cerīgs, gaišs, - tā patiesi ir likteņa dāvana.

Šobrīd daudzajās svētku uzrunās valsts atjaunošanas sakarā par normu ir kļuvis norādīt uz pagājušo 20 gadu problēmām - sabiedrības vilšanos, ideālu un vienotības zaudēšanu, sociālo nevienlīdzību. Jā, tas viss ir bijis un mazākā vai lielākā mērā būs arī turpmāk. Spīdolas „Mainies uz augšu!” ir nevis stāvokļa sastingums, bet nepārtraukts process valstij, novadam, cilvēkam.

Tomēr atliek atcerēties šo 1990. gada 4. maija pēcpusdienu. Bija patīkami silts, spīdēja saule.

Tūkstoši bez aicinājuma sāka sanākt, sabraukt Daugavas krastmalā. Spontāna vienotības un cerības demonstrācija. Atliek tikai atcerēties šo sajūtu, lai apzinātos 4. Maija nozīmīgumu Latvijas un mūsu dzīvē. Saglabāt šo labo un cerīgo ir mūsu uzdevums.