Šī mājaslapa izmanto dažādas sīkdatnes. Dažas sīkdatnes ir funkcionāli nepieciešamas, bez kurām Jūs nevarēsiet lietot šo mājaslapu. Bet pārējās sīkdatnes tiks izmantotas tikai tad, ja Jūs tam piekrītat. Uzzināt vairāk

Svētki Stacijas ielā

Sakiet, vai jūs labi pazīstat savus kaimiņus? Jā, tos, kuri ļoti agri un trokšņaini no rītiem ceļas uz darbu un dzīvo tieši zem jūsu dzīvokļa! Nepazīstat... Un tos klusos, kuri dzīvo jūsu kāpņu laukumā pa kreisi no lifta? Arī nē? Un jūs, no privātmāju rajona, vai zināt, kas dzīvo jūsu ielas pašā sākumā, tajā skaistajā mājā ar etiķkokiem pie ieejas? Neesat ievērojuši?

Ļoti līdzīgi uz šādiem jautājumiem vēl pirms trim nedēļām jums atbildētu arī daļa no Stacijas ielas iedzīvotājiem Salaspilī. Iela nav gara, tikai astoņas mājas. Pirmā no tām, tolaik ar skaistu mājvārdu „Augstrozes”, celta pagājušā gadsimta 20. gados un piederējusi Salaspils stacijas priekšniekam V. Grasmanim, par kura darbību Latvijas atbrīvošanās cīņu laikā 1919. gadā varam izlasīt L.Vanagas grāmatā par Salaspili. Vēl šajā ielā ir trīs balto silikātķieģeļu ēkas, kas liecina, ka īpašnieki tās būvējuši piecdesmito gadu sākumā. Grasmaņu dzimtas pēcteči turpina dzīvot šajā romantiskajā mājā ar tornīti iepretī senajai Salaspils dzelzceļa stacijas ēkai, tāpat, kā balto ķieģeļu māju īpašnieku mazbērni, kuri nu saimnieko savu vecvecāku celtajās mājās. Viņi visi vairāk vai mazāk savā starpā ir pazīstami. Divās mājās īpašnieki ir mainījušies un tagadējie, kaut te dzīvo jau gadus piecpadsmit, ir ienācēji un vecajiem sveši. Vietā, kur vēl pirms gadiem divpadsmit ziemās pulcējās vai visi sovhoza ciemata bērni un ar ragaviņām vai ābolīšiem priecīgi laidās lejā pa stāvajām nogāzēm, ielu rotā divas jaunāko laiku projekta mājas. Jaunas mājas un jauni kaimiņi. Gandrīz visi pārvietojas ar automašīnām un vaigā tā īsti nemaz nav redzēti. Pasveši. Daži sveicinās, daži nē. Kaut kā nav pasākts.

Šo atsvešinātības ledu rudenī lauž viens no jaunajiem kaimiņiem, pēkšņi pasveicinot dārzā strādājošo kaimiņieni. To no senajiem. Un rodas doma- viss, nolemts, kaimiņiem ir jāiepazīstas tuvāk! Snaudošā doma tiek perināta visu garo ziemu, scenāriji galvā nomaina cits citu, atribūtika un balviņas tiek iepirkti, nemaz nezinot vai tām vispār būs pielietojums. Aicinājuma vēstule satikties, apspriesties un rīkoties rod dzirdīgas ausis un 6. augusta rīts kādā piemājas plaviņā sākas visai rosīgi. Ar Roberta gudru padomu tiek uzcelta Jurija atvestā, skatuvei paredzētā nojume. Tikmēr Valdis ar Arni cīnās, lai uzslietu palienēto, mielasta galdiem paredzēto nojumi, kuru reiz nadaudz papostījusi vētra. Krists bezbailīgi dodas sētā pie Intas pēc brīnišķīgajām ziedu kompozīcijām, kuras viņa uzbūrusi pasākumam. Bezbailīgi tādēļ, ka sētā skraida divi braši medību suņi. Medību suņi cilvēkus neaiztiekot, viņi esot vienā sajūgā, jo mērķis taču viens- nomedīt zvēru. Visi notic Intai uz vārda, jo sētā kādam būs jādodas pēc buljona katla un dārzeņiem. Inta taču apņēmusies lielajā katlā uz ugunskura izvārīt gardu zupu! Antons ar mazdēliem atstumj basketbola grozu, jo paredzēts soda metienu turnīrs. Haralds, Leo, Olafs un Normunds aktīvi asistē, varbūt pat pārāk aktīvi, jo viņi nevar sagaidīt, kad tad beidzot aizkurs to ugunskuru. Marta un Ieva labāk turas pie tēta Jura, jo Stacijas iela ir īsta puišu iela, meitenes te nedzimst. Valdis skaņo ģitāru un pievieno pedāļus, jo būs priekšnesums- konkurss. Izmantota iespēja, ka no studijām Anglijā brīvlaikā atbraucis Roberts un tad jau var uzstāties „Vālodze”- šoreiz gan būs duets ar Olgu. Cik labi, ka mūs tehniski ir atbalstījis k.n. „Enerģētiķis”! Paldies! Pēdējā brīdī Sandra un Ivars no Staburaga puses lauku mājām atved meijas un ogu ķekariem pārpilnu pīlādžu zaru svētku pļaviņas robežu noformēšanai. Jāmeklē lauznis, šķēres un auklas! Ingrīda un Ilona steidz spraust segas, kas kopā ar Valda gatavoto rāmi veidos leļļu teātra širmi. Secībā tiek saliktas lelles, to ir daudz, jo Ingrīda pazīstamo pasaku „Zem sēnītes” pārvērtusi līdz nepazīšanai un katram no trim tēlotājiem būs jāspēlē vismaz piecas lomas. Pārupes kaimiņš Raimonds ar brāli Dailoni un viņa sievu Ilonu iesilda balsis un skaņo flautu- tiks izpildītas trīs dziesmas, kā jau kārtīgā koncertā pienākas. Tiek doti norādījumi Lainei un Arnim, kurā brīdī izrādes laikā viņiem jāskrien uz ielas otru galu un tur jātēlo ābolu pārdevēji. Pēc āboliem ieradīsies bērni ar velosipēdiem, lai varētu pacienāt leļļu varoņus. Māksliniece Dace stiepj lielu molbertu uz kura piestiprināta apgleznota lapa- Stacijas ielas plāns ar baltām māju vietām. Tās būs jāapglezno visu māju iedzīvotājiem. Kurš no Daces mājām atnesis statīvu ar viņas darinātajiem oriģinālajiem tērpiem, vairs nevar noskaidrot, bet tas stāv zem skaistajiem, oranžo ogu pilnajiem smiltsērkšķu zariem un labāku fonu te nevar iedomāties. Uz galda krāsu tūbiņas, papīri, otiņas- bērni un ne tikai viņi te varēs radoši izpausties. Sandra tikmēr pēta Daces darinātās upes pērļu rotas- tavu skaistumu! Pēdējā brīdī pie visām ielas māju pasta kastēm vai sētām tiek pielīmētas kontrollapas, kas būs vajadzīgas bērnu un vecāku orientēšanās sacensībām „Soļiem pa oļiem”. Andris un Raimonds gādā, lai ugunskurs kurtos un zupa vārītos. Inta beidzot var uzelpot, apsēsties un baudīt pēcpusdienu. Pie sētas Marina un Tamāra apskata vēsturisko ekspozīciju, tā ir arī viņu dzimtas vēsture- attēlus, kas piesprausti pie guļus piesietajām koka kāpnēm. Tās simbolizē sliedes un gulšņus, jo esam taču Stacijas ielā un mūsu dzīvei fonā neiztrūkstoši skan riteņu klaboņa, lokomotīvju svilpieni un stacijas dežuranta balss čērkstošajā skaļrunī. Vecākie pasākuma dalībnieki vēl atceras braucienus ar tvaika lokomotīvēm, bet tie, kas to nav piedzīvojuši, noklausoties dziesmu par čuk- čuk bānīti, to iztēlojas. Tāds bānītis nekust, ja nav ūdens, tādēļ pasākuma vadītā ja Ingrīda laiž apkārt pa apli tukšu spaini un katram dalībniekam tas jāpiepilda ar kādu vēlējumu šim vakaram. Un tad jau Stacijas ielas svētki var sākties! Iepazīstināšana ar savu ģimeni, lielās krustvārdu mīklas minēšana, fantastiskie koncertnumuri, minikonkursi, dejas... Tas viss mijas raibā virknē ar sīku sēņu lietu, kurš nevienam netraucē. Neviens neizskatās garlaikots, sapīcis vai nelaimīgs. Stacijas iela nav gara- tikai 315 m, tajā ir tikai 8 mājas. Būs vien jāpiekrīt Ivaram, ka to varētu pārdēvēt par Talantu ielu. Bet, ja mēs sestdien nebūtu satikušies, tad taču mēs to tā arī neuzzinātu! Vai tiksimies vēl? Izrādās, ka nākošā pasākuma vieta jau noskatīta un ierosinājums ir tikties jau šoruden, kad Ievas un Edmunda dēliņš būs izveseļojies, ko mēs viņam no sirds vēlam. Mums Edmunda kuplās ģimenes šoreiz tiešām ļoti pietrūka. Vēlam arī jums, salaspilieši, atrast talantīgus draugus un domubiedrus savā ielā, savā mājā! Ticiet, viņi dzīvo jums blakus. Ir tikai jāpasper solis pretī.

Ingrīda Koroševska, pasākuma organizatore

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis