Šī mājaslapa izmanto dažādas sīkdatnes. Dažas sīkdatnes ir funkcionāli nepieciešamas, bez kurām Jūs nevarēsiet lietot šo mājaslapu. Bet pārējās sīkdatnes tiks izmantotas tikai tad, ja Jūs tam piekrītat. Uzzināt vairāk

Neesmu atšķirīgs no citiem, esmu es pats

knuts27. septembra vakarā kultūras namā „Enerģētiķis” nosvinēta jau četrpadsmitā Knuta diena – dzejas un dzejnieka Knuta Skujenieka svētki.

Kā iedomājamies nopelniem bagātu cilvēku sumināšanu? Protams, gaviļnieks sēž rotātā krēslā uz augstas skatuves, un pie viņa drūzmējas apsveicēju rinda.

Knuta diena Salaspilī jau četrpadsmito gadu notiek pavisam citādi. Tā ir diena, kad Knuts Skujenieks ir kopā ar savējiem – ģimeni, draugiem un viņa dzejas cienītājiem. Tie ir dzejnieka vārda un dzejas svētki, un viņa pjedestāls ir nevis pompozs jubilāra krēsls, bet paša izcilā personība un daiļrade.

Režisore Edīte Neimane Knuta dienas svinības ir veidojusi kā interviju vai pat brīvu, improvizētu sarunu starp amatierteātra aktieriem, mūziķi Goran Goru un pašu dzejnieku.

„Sarunā ar Knutu Skujenieku sapratu, ka šobrīd dzejniekam ir svarīgi ne tikai atskatīties uz paveikto, bet arī dalīties pārdomās par to, kādu viņš redz savu un līdzcilvēku nākotni, tāpēc iespējams, ka šovakar izdzirdēsim arī ko pavisam negaidītu,” stāsta uzveduma režisore.

Dzejnieks saka: „Dzeja ir tā pati mūzika, tikai ar vārdiem.” Liktenis mūziķi Goran Goru, kurš līdz šim izdevis ierakstus vien angliski, aptuveni pirms pusotra gada saveda kopā ar Knuta Skujenieka dzeju. Kopš tā laika tapušas vairākas jaunas dziesmas, ko ir paredzēts izdot mūziķa pirmajā albumā latviski. Goran Gora atzīst, ka, pievēršoties Skujenieka dzejai, radusies atskārsme, ar ko atšķiras dzeja no Dzejas: „Tas sākās ar vienu dziesmiņu, tad vēl un vēl. Un es sapratu, ka šāda dzeja ar savu īpatnējo ritmiku un intonācijām jau pati ieliekas mūzikā.”

Kultūras nama zāle šajā vakarā ir cilvēku pilna, goda vietā – dzejnieks. Knuta Skujenieka balss ierakstā un „dzīvajā”, Goran Goras izpildīto dziesmu ritms – tikpat sarežģīts kā Knuta dzeja, tomēr tai pašā laikā tik organisks un viegli uztverams, ka iesēžas atmiņā un tur paliek. Aktieru sejas izteiksmes – nopietnas, jo viņiem uzticēts pagodinošs, bet ne viegls uzdevums – intervēt Knutu Skujenieku. Un visam pāri uz ekrāna – dzejnieka smejošā seja, jo galvenais ir justies brīvam un būt pašam!

IMG 1871 

Sarunas ar dzejnieku Knuta dienā

Kā Jūs raksturotu savu laiku un dzeju?

Es domāju, ka viens no pamatmotīviem, kas skan cauri manai dzejai, ir bezbailība. Pat visus padomju gadus - neatkarīgi no tā, ka es biju kroņa maizē lēģerī. Ja es arī nebūtu tur bijis, vienalga - šī šaurības , piespiestības atļautība un neatļautība – tas viss cilvēka dzīvi padarīja nebrīvu. Un dabīgi, ka šīs lēģera laiks šo nebrīvības sajūtu saasināja. Tāpēc tur es sāku izjust sevi kā dzejnieku, sāku rakstīt un rakstīju daudz. Tur es sapratu, ka citas profesijas man vairs nebūs.

Tad var teikt, ka Jūsu impulss ir ilgas pēc brīvības?

Pēc brīvības, pēc pilnas dzīves. Jau mūsu senči to tā skaisti mācēja pateikt tautasdziesmās - apaļa dzīve. Pilna dzīve ir apaļa. Apaļš ir lauks, apaļš – arājs. Ne jau tāpēc, ka bagāti paēdis, bet aiz saskaņas ar visu pasauli.

Vai ir tā, ka dzejnieki raksta par to, kā pietrūkst?

 Jā, ja to izdodas pietiekami skaidri, pietiekami pilnīgi un, kā mēdz sacīt, pietiekam „pērlīgi” pateikt, jo tad tas cilvēkus ieinteresē.

No kurienes rodas dzejnieki?

Ja es pats to zinātu! Protams, pamatā ir tas, ka cilvēks daudz lasa, interesējas, bet ir kaut kas tāds, ko nemaz nevar pateikt. Jo inteliģentu cilvēku pasaulē ir daudz.

Bet viņi visi nav dzejnieki!

Tur jau tā lieta. Jādomā ir nevis par to, lai tu atšķirtos no citiem, bet lai būtu pats. To sasniegt ir visgrūtāk, jo apkārt ir tik daudz visādu iespaidu, ka cilvēkam ir grūti nokļūt pašam pie sevis.

Vai esat azartisks?

Tad, kad cītīgi rakstīju, tas bija mans vienīgais azarts. Mana vienīgā spēlēšanās bija ar rakstāmo un papīru. Tā arī ir sava veida aizrautība. Ne šahs, ne domino, ne kārtis. Vēl man patīk garšīgi paēst, bet tas jau ir visas cilvēces sapnis, bet ne jau tas vien, protams...

Ko Jūs saprotat ar vārdu „piedošana”!

Vispirmām kārtām to, ka, ja man ir pāri darīts, tad to atpakaļ atgriezt un padarīt nebijušu vairs nevar. Ar atmaksu vai atriebību nekādu līdzsvaru ne manā sirdī, ne pasaulē vairs dabūt nevar. Tas ir bijis un aizgājis. Piedošanu es lielā mērā atstāju paša pāridarītāja rokās, jo bez manas piedošanas vai nepiedošanas pastāv arī sirdsapziņas tiesa. Un tā ir smaga. Tāpēc es negribētu būt sava pāridarītāja vietā.

Kura virsotne Jums pašam ir visaugstāk sasniegtais punkts dzejā un dzīvē?

Tā ir dzīve, ko dzīvoju. Viss, ko esmu sasniedzis ar savas otras puses (dzejnieka kundze Inta Skujeniece) palīdzību. Ja es būtu viens pats, vientuļš, ja man nebūtu sava cilvēka, kas palīdz un atbalsta, es tagad jūsu priekšā nestāvētu, nebūtu ne šīs, ne trīspadsmitās, ne citu Knuta dienu.

Dzeja dažādos dzīves posmos ir atšķirīga. Vienas virsotnes sasniedzu laikā, kad atrados pusotra tūkstoti kilometru no mājām – lēģerī, otras – tās, kas sasniegtas, esot te. Cilvēks raksta dzeju ne tikai ar prātu, bet ar visu savu organismu. Zināmā vecumā ir jārod spēks nerakstīt. Es šo spēku esmu radis.

Tagad dzirdu, kā mana dzeja dzīvo no jauna – to tulko citās valodās, to raksta mūzikā. Tā nav zaudējusi savu kapacitāti, kamēr es pats esmu pagājis malā. Katrā ziņā arī šobrīd man ir interesanti dzīvot.

Ar ko šī diena ir īpaša?

To neprasiet man, to prasiet salaspiliešiem! Kamēr es esmu, man šī diena dod papildus tonusu, jo apzinos, ka nedzīvoju tukšā vietā, ka dzīvoju starp cilvēkiem un esmu cilvēkiem vajadzīgs.

Vai Jūs apzināties sevi kā salaspilieti?

Protams! Es esmu arī goda salaspilietis. Bet šis nosaukums nenozīmē tikai to, ka esmu godīgs cilvēks Salaspilī. Tas nozīmē ko krietni vairāk, un to es protu novērtēt.

Ko nozīmē būt dzejniekam Latvijā?

Tā vienmēr ir bijusi goda lieta. Šobrīd dzejnieka spalvu esmu nolicis malā un pievēršos citiem publicistikas darbiņiem. Visu vairs nevar paspēt. Tomēr latviešiem vajag dzeju, citreiz mazāk, citreiz vairāk, jo dzeja koncentrētā veidā izsaka cilvēka dvēseli – ne tikai dzejnieka, bet arī lasītāja dvēseli. Tā uz dzīvības un eksistences problēmu rod īsto, tieši tajā brīdi nepieciešamo atbildi.

Dzeja īpaši vajadzīga jauniem un veciem cilvēkiem. Jauniem, lai atklāti jaunu pasauli, veciem, lai atcerētos, kā paši dzīvojuši.

Mans vēstījums ir dvēseles dzeja, es nenodarbojos ar problēmām visapkārt. Mans darbs ir izlaist dzeju pasaulē – „izperēt un palaist, lai lido”. Kā katrs to izlasa un saprot, tā jau ir paša cilvēku darīšana.

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis