„Man ir tas, ko esmu paveicis” /J.V.Gēte/

Iestādīt koku, uzaudzināt dēlu un uzcelt skolu

10 vilnis1Nav daudz tādu cilvēku, kas var lepoties ar to, ka viņš ir stādījis kokus, uzaudzinājis dēlu un... uzcēlis skolu. Vilnis Borovskis var. No sapņu vīzijas līdz realitātei – vietu, kurā top mūzika un māksla, par savējo šobrīd sauc teju trīs simti mazo salaspiliešu un vēl pāri par tūkstoti bijušo audzēkņu un absolventu, kas ceturtdaļgadsimta pastāvēšanas laikā skolā mācījušies. Visus 25 gadus audzēkņus un viņu vecākus, pedagogus un darbiniekus šeit sagaidījis un iedrošinājis, slavējis un bāris, atbalstījis un mierinājis direktors Vilnis Borovskis. Šogad viņš teic, ka lielais darbs ir paveikts, laiks pievērsties citām, sirdij tuvām vai vēl neizzinātām lietām. Taču, lai dotos tālāk, reizumis ir vērts atskatīties uz to, kā gan viss sākās.

Sākumā mūzika bijusi vienkārši liela patikšana

Sākumā mūzika Vilnim ir bijusi vienkārši liela patikšana, kas nākusi no ģimenes, jo mamma ir bijusi liela dziedātāja ar ļoti skaistu balsi un tēvs, būdams dzelzceļa darbinieks uz “mazā bānīša”, pašmācības ceļā bija apguvis vijoles, akordeona un bajāna spēli. Viesīte, Viļņa dzimtā vieta, bija unikāla ar muzicēšanas tradīcijām – tajā bijuši 2 pūtēju orķestri – dzelzceļnieku un vidusskolas orķestris, tā nu arī Vilnis pieteicies spēlēt. Diriģents paskatījies un teicis: “Tu tāds neliela auguma, spēlēsi klarneti!”

Pēc pamatskolas beigšanas kāds radinieks – dziedāšanas skolotājs, novērtējot radu puikas muzikalitāti, ieteica mācīties mūziku profesionāli. Tad arī sākas Viļņa Borovska profesionālās mūziķa gaitas – 1969.g. pabeigta Daugavpils mūzikas vsk. Līdzās mīlestībai pret klarnetes klasisko repertuāru Daugavpilī aizsākas vēl kāda mūža mīlestība – džezs, kuru tajos laikos varēja dzirdēt vien aizliegtajās radio raidstacijās. Pēdējā kursā tika nodibināts skolas diksilends, kur tad tiek apgūta pirmā praktiskā džeza spēle.

Tālāk Vilni ceļš loģiski veda uz Latvijas Valsts Konservatoriju (LVK). Tomēr pirmais mēģinājums tajā iestāties bija neveiksmīgs, jo bez klarnetes spēles iestājeksāmenos bija jākārto arī citi priekšmeti, kas kļuva par klupšanas akmeni. Visam savs laiks!

Pirmā Viļņa darba vieta bija Viļakas bērnu mūzikas skola, kurā nācās skolēniem mācīt ne tikai klarneti, bet arī citus pūšamos instrumentus un teorētiskos priekšmetus, dibināt pūtēju orķestri un tam visam paralēli, kā jau kārtīgam pūtējam, spēlēt vietējās ballītēs. “Par pirmo darba pieredzi varot rakstīt veselu romānu,” smaida Vilnis. Taču tostarp pedagoģija kļuva par viņa sirds aicinājumu. Un, kā jau tas dzīvē nereti notiek – tieši tobrīd pedagoģija uz laiku bija piespiedu kārtā jāpārtrauc, jo arī sociālpolitiskais fons darīja savu un Vilni iesauca “padomju dzimtenes sargu rindās” (tātad padomju armijā). Viļņa “ierocis” bija klarnete, pateicoties kurai viņš tika ieskaitīts Ādažu štata pulka orķestrī un savu laiku pavadīja, spēlējot gājienu maršus un daudzas svešas himnas.

Pēc tā sauktās “īstu vīru skolas” Vilnis atgriezās tuvāk mājām un ar dubultu sparu sāka strādāt Jēkabpils bērnu mūzikas skolā, kur arī atgriezās vēlme mācīties LVK, un 1975.g. Vilnis iestājās LVK profesora H.Medņa klarnetes spēles klasē. Studiju laikā Vilnis pārcēlās uz dzīvi Rīgā, nodibināja ģimeni un sāka arī strādāt par klarnetes spēles pedagogu Rīgas 3.bērnu mūzikas skolā.

Dzīvi veido nejaušības

Vilnis saka, ka dzīvi veido nejaušības. “Arī manējo,” viņš piebilst. Reiz dzīvē iegrozījies tā, ka Vilnim vajadzēja aizvietot kolēģi, kurš strādāja Em.Melngaiļa Tautas mākslas namā kā pūtēju orķestru metodiķis. “Aizvietošana” ievilkās 7 gadu garumā. Darbs bijis “līdz ārprātam” interesants – pūtēju orķestru repertuāra sagatavošana Dziesmu svētkiem, pūtēju orķestru salidojumiem. Strādājot šo darbu, bija iespēja sadarboties ar tā laika personībām mūzikā – H.Medni, V.Kaminski, G.Ordelovski. Atrodoties šajā amatā, sastādīts izdevums “Padomju Latvijas Tautas pūtēju orķestri”. Paralēli joprojām strādājot pedagoģisko darbu un praktiski spēlējot Tautas pūtēju orķestrī “Fēnikss”, kā arī Rīgas “Lauku ielas diksilendā” un TDA “Liesma” kapelā (kurā uzkrātās zināšanas reiz noderēs, strādājot arī ar k/n Rīgava deju kolektīviem “Ūsiņš”, “Austriņš”, “Ūsa”.)

Kur ir, tur rodas – pēc kāda laika Vilnim nāca piedāvājums pāriet darbā uz Kultūras ministrijas iestāžu metodisko kabinetu, kā rezultātā par Viļņa darba lauku kļuva republikas bērnu mūzikas skolu un mūzikas vidusskolu pūšamo instrumentu nodaļu kūrēšana. Tika strādāts pie pūšaminstrumentu mācību programmu izveides, repertuāra atlases, līdz Viļņa Borovska profesionālajā redzes laukā ienāca Salaspils.

Salaspils posms un Sirdslieta

Viss aizsākās 1991. gadā, kad ar toreizējā Salaspils pagasta deputātu padomes priekšsēdētāja Jura Putniņa atbalstu īstenojās ideja par mūzikas skolas dibināšanu Salaspilī. Viņš arī piedāvāja jaunās izglītības iestādes veidošanas procesu vadīt Vilnim Borovskim. Beidzot administratīvā darba pieredzi varēja likt lietā! Sirdslietā.

Sākums nebija viegls, radās neparedzēti šķēršļi. Tika atteiktas iepriekš solītās telpas, un uz pedagogu vakancēm pieteicās tikai viena skolotāja, turklāt pirmajā izsludinātajā audzēkņu uzņemšanā nebija neviena pretendenta. Taču, nenolaižot rokas, mērķtiecīgi strādājot, izmantojot sabiedrības atbalstu, problēmas tika atrisinātas. Direktors ar lepnumu atceras, ka pēc skolas nodibināšanas rudenī pirmais koncerts skanēja jau Ziemassvētkos. Sākumā Salaspils 1.vidusskolas paspārnē, 1993. gadā pārceļoties uz pašreizējām telpām Līvzemes ielā 9, skola auga un attīstījās. 1995. gada 31. augustā tika atklāta vizuāli plastiskās mākslas nodaļa, un skola ieguva nosaukumu “Salaspils Mākslu skola”, savukārt 2002.gadā tā pārveidota par “Salaspils Mūzikas un mākslas skolu”. 2006./2007. gada ēkas renovācijas laiks bijis gan smags pārbaudījums, gan arī ieguvums, jo esošās telpas paplašinātas par trešdaļu, izremontētas un labiekārtotas. Apkārtējās vides sakoptību atzīmē ikviens, kas ienāk skolā. Taču galvenais ieguvums ir saliedēts kolektīvs, ko direktors gadu gaitā veidojis rūpīgi kā komponists partitūru orķestrim, piemeklējot saderīgus cilvēkus. Šeit strādājuši daudzi izcili pedagogi, taču ar īpašu siltumu un pietāti Vilnis min nu jau aizsaulē aizgājušos Ilmu Grauzdiņu un Ojāru Bērziņu.

Skolai jābūt kā mājām, kurās valda kārtība un mīlestība. Šajās mājās bērni skolotājus uzrunā vārdā, šajās mājās neskan zvans, taču pasākumi sākas noteiktajā laikā, atzīmes krājas sekmju grāmatiņās, taču diplomi un Goda raksti pie sienām nekrājas, jo direktors teic: “Šodien tu esi uzvarējis. Priecājies divas dienas! Trešajā atkal sāc strādāt, lai no jauna pierādītu, ka tu esi labākais!”

Un šādus izcilus un talantīgus audzēkņus skolotājs Vilnis savas pedagoģiskās darbības 48 gados ir izskolojis pārpārēm. Ne velti viņam ir piešķirta augstākā pedagogu profesionālās darbības kvalitātes pakāpe. Kārlis Vanags, Mareks Pinta, Haralds Klips, Aigars Raumanis – vārdi, ko mūziķu aprindās tagad zina teju ikviens, savas pirmās klarnetes vai saksofona spēles iemaņas ir apguvuši skolotāja Viļņa vadībā, iemācījušies strādāt, izkopt savu talantu, - godprātīgi, atbildīgi, mērķtiecīgi. Skolotājs Vilnis vienmēr ir teicis, ka direktors ir amats, bet aicinājums viņam ir un paliek – skolotājs.

Par savu iestādes vadītāja darbu Vilnis saka: “Kā vadītājs esmu ļoti mācījies no saviem darba devējiem - sapratni, cieņu pret darbiniekiem, lojalitāti un pāri visam profesionalitāti. Labs direktors ir kā sāls ēdienā – tā nedrīkst būt par daudz un nevar arī pietrūkt”.

Kolēģu veidots portrets

Vilnis ir skolas tēvs, sargs un gans, vienmēr atradīs izeju no jebkuras situācijas. Viņā, kā īstā sēlī, ir pamatīgums, godīgums. Direktors ar lielu atbildības sajūtu un lielu mīlestību pret skolu un audzēkņiem, pirmajā vietā vienmēr liekot audzēkņu intereses. Dzīvesgudrs visās izpausmēs. Atsaucīgs – saprot līdzcilvēkus un to problēmas, prot komunicēt, labs diplomāts. Prot motivēt, atbalstīt savus kolēģus, gatavs sniegt vērtīgu padomu. Labsirdīgs, taktisks un pretimnākošs, taču ar raksturu, spilgta personība, cienījams un respektējams, pietiekami stingrs. Optimists ar lielisku humora izjūtu. Jebkura jautājuma risināšana sākas ar dažām anekdotēm un jautriem stāstiem “iz dzīves”. Humors palīdz nopietnos jautājumos. Galants džentlmenis ar vecā kaluma attieksmi pret darbu. Par viņu gribas teikt: “Klasika, kura nekad nenoveco”.

Atdot balsi

Kas tālāk? Vilnim ilgi nav jādomā. Vasarā lauku mājās priecīgi dūc bites, dobēs satupuši dārzeņi, pret saulīti vaigus griež tomāti un vīnogu ķekari. Ezerā draiskojas asari, plauži, līdakas. Rudens pusē savu jubileju Vilnis kopā ar dzīvesbiedri Daigu sagaidīšot romantiskajā Madeiras salā. Bet ziemā…

Jau labu laiku kā mūsu direktors ir atradis vēl vienu mīļu darbošanos. Viņam patīk “ķimerēties” un atmodināt senos sienas pulksteņus, atdot tiem balsi. Viļņa paša balss skan tik aizrautīgi sirsnīgi, kad viņš saka: “Tu knibinies, knibinies, un tad tas sāk tikšķēt, bimbināt, kūkot vai dziedāt!” Viļņa kolekcijā ir deviņi senie sienas pulksteņi, no kuriem divi vēl klusē un gaida savu laimīgo stundu.

Izcilais diriģents Vasilijs Sinaiskis ir teicis: „Cilvēks rodas pasaulē no veseluma un paliek tā daļa. Vajag apvienoties ar darbu, Dievu, cilvēkiem, dabu, jo, tikai dzīvojot kopumā ar visu, cilvēks var būt laimīgs”. Dzīves piepildījuma sajūtu baudīt vēlam Vilnim no visas sirds.

Kolēģi

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis