Nāc dejot uz "Rīgavu"!

Jauniešu deju kolektīvi "Austriņš" un "Ūsiņš" aicina jaunus dejotājus!

lasīt vairāk
Salaspilī vērs durvis Škutāna deju skola

“Škutāna deju skola” savu darbību sākusi 2011. gada pavasarī, kaut gan paši skolas aizsākumi meklējami jau 2008. gadā, kad tās nosaukums vēl bija “Zvaigžņu halle”. Skolas dibinātājs ir profesionāls dejotājs, deju pedagogs un sporta deju tiesnesis Valdis Škutāns, kurš strādā plecu pie pleca ar citiem profesionāliem deju pasniedzējiem. Visi deju skolas pedagogi ir valsts čempioni sporta dejās dažādās disciplīnās un vecuma grupās. Valdis Škutāns kopā ar kolēģiem ir iestudējis priekšnesumu horeogrāfiju tādiem LNT projektiem kā „Zvaigžņu lietus”, „Maģiskās kāzas Molā (10.10.10.)”, TV3 šoviem „Dziedi ar zvaigzni” un „Koru kari”. Deju skolas telpās deju mākslā ir skolojušies visiem labi zināmā seriāla „UgunsGrēks” aktieri, šeit risinājies arī filmēšanas process. Škutāna deju skola visu gadu uzņem audzēkņus no 4 līdz 8 gadu vecumam iesācēju grupā ar un bez priekšzināšanām. Bērniem tiek pasniegti stājas un ritmikas pamati. Sākotnēji audzēkņi apgūst lēno valsi, kvikstepu, ča ča ča un džaivu. “Škutāna deju skolā” iespējams apgūt sporta dejas (standartdejas un Latīņamerikas dejas), kā arī iestudēt kāzu deju. No septembra „Škutāna deju skola” ver savas durvis arī Salaspilī. Nodarbības notiks Salaspils sporta namā Smilšu ielā 1. Kontakttālrunis: Dace Pērkone, 371 29469983e-pasts: \n Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

lasīt vairāk
Tuvojas karnevāla gājiens bērniem „Gribu iet uz bibliotēku!”

Noslēdzies Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra organizētais domrakstu konkurss bērniem „Kā atmodināt Saulcerīti?”. Pavisam tika iesūtīti 259 darbi, tos vērtēja rakstnieks Māris Rungulis, Jūrmalas Dubultu bērnu bibliotēkas vadītāja Inguna Radziņa un Latviešu valodas aģentūras projektu koordinatore Velga Līcīte. No 72 žūrijas izraudzītiem interesantākajiem darbiem top grāmata „Pamodināt Saulcerīti”, kas paredzēta kā dāvana karnevāla dalībniekiem. Starp šiem labākajiem domrakstiem ir trīs Salaspils 1.vidusskolas skolēnu – Lienes Butānes, Alises Gorbačenko, Alises Ungures darbi. Apsveicam! Piecu oriģinālāko stāstu autori, kuri tiks paziņoti augusta sākumā, Starptautiskajā rakstpratības dienā 8.septembrī kāps Rātsnama balkonā un nolasīs fragmentu no sava sacerējuma. Viņi saņems arī īpašas balvas. Daudzi „Bērnu un jauniešu žūrijas” eksperti, viņu vecāki, bibliotekāri jau no pavasara ir rūpīgi gatavojušies šim notikumam – rakstījuši domrakstus, kur izklāstījuši savas idejas, kā atmodināt Saulcerīti – tautas pašapziņu un drosmi, darinājuši tērpus, iesaistījuši draugus bibliotēku pasākumos. Karnevāla gājiens „Gribu iet uz bibliotēku!” ir nodibinājuma „Rīga 2014” Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas notikums, kas tiek rīkots 8.septembrī - Starptautiskajā rakstpratības dienā. Tajā piedalīsies ap 2000 bērnu no visas Latvijas, kuri dosies no Rātslaukuma pāri Akmens tiltam uz jauno LNB ēku. Šajā pasākumā bērniem būs iespēja demonstrēt pašu izveidoto karnevāla tērpu par mīļākās grāmatas tēmu, saņemt balvas, klausīties koncertu, piedalīties Gaismas pils iepazīšanas spēlē un citās izzinošās aktivitātes. Vēl ikvienai grāmatas mīlošai ģimenei ir iespēja iesaistīties kopīgā projektā! Piesaki savu ģimeni 8.septembra karnevāla gājienam, piedalies svētkos, saņem balvas, parādi savas spējas! https://docs.google.com/forms/d/1b7BD2NuyJH0w5jmAObVM5DQQMxxouE3l6xhrROnyg1g/viewform Aktuālākā informācija par karnevālu „Gribu iet uz bibliotēku!”: www.lasamkoks.lv un www.draugiem.lv/karnevals-lnb/. Silvija TretjakovaLatvijas Nacionālās bibliotēkasBērnu literatūras centra vadītāja Inita SiņicaSalaspils novada bibliotēkaBērnu un jauniešu apkalpošanas nodaļas vadītāja

lasīt vairāk
Latvijas skolu teātru sportisti satiekas Ikšķilē

Novada svētku ietvaros no 8. līdz 10. augustam Ikšķilē norisinājās Latvijas skolu improvizācijas teātra festivāls. Tā idejas autore un realizētāja bija Ieva Niedre, kuras vadībā darbojas Ogres Valsts tehnikuma improvizētāji, bet atbalstītāja un padomdevēja - teātra sporta trenere, teātra režisore, improvizācijas teātra kustības aizsācēja Latvijā, kustību un runas pedagoģe Ligita Smildziņa. Festivāla dalībniekiem tika piedāvātas interesantas meistarklases: skatuves kustība Gunas Bīriņas un Viļņa Bīriņa vadībā, pantomīma pie Inas Bērziņas un Ritas Lūriņas vadītā skatuves cīņa, kas palīdz personības pilnveidei un trenē saskarsmes un saziņas prasmes, darba spējas komandā, rosina iztēli un attīsta radošumu. Improvizatori Toms Zvejnieks un Arnis Stuburs parūpējās par amizanto „Vasīlija šovu”, kurā piedalījās ap 130 jauniešu no visdažādākajiem Latvijas novadiem. Liels izaicinājums bija spēlēt jauktās nevis ierastajās skolu komandās. Ikšķiliete Ieva Niedre brīvdabas meistarklasē atklāja sava novada vēsturiskos noslēpumus, ļaujot izbaudīt arī Sv. Meinarda salas apmeklējumu. Festivālā piedalījās un meistarībā auga Salaspils 1. vidusskolas improvizatoru grupa kopā ar teātra sporta treneri Andu Vaivadi. Arī es tur biju, jaunus iespaidus un iedvesmu turpmākajam guvu. Salaspils 1.vidusskolas teātra pulciņa dalībniece Jana Kolbina

lasīt vairāk
Gleznu izstāde “Krāsu dejas” nu jau skatāma Doles tautas namā

Pēc Rāmavas (Depkina) muižas mākslas darbu izstāde aizceļojusi uz vēsturisko ēku pašā Ķekavas centrā - Doles Tautas namu. Salaspils novada cilvēkiem ar īpašām vajadzībām viens no sociālās rehabilitācijas veidiem ir mākslas terapija, kurā Dienas centra klienti (apmeklētāji) brīvā un radošā atmosfērā uz audekliem glezno gleznas. Tajās izpaužas viņu subjektīvais skatījums uz apkārtējo pasauli un iekšējais noskaņojums. Katrs darbs ir unikāls un neatkārtojams, ar savu stāstu, kas izteikts ar krāsu palīdzību. Šī jau ir Salaspils Dienas centra 4. izstāde, ar kuras palīdzību tiek veicināta cilvēku ar invaliditāti socializācija un motivācija aizvien jauniem darbiem. Gleznošana ir ne tikai mākslas darbu radīšana, bet arī mākslinieciskās izteiksmes veids savu sajūtu un skatījuma izteikšanai. Cik individuāls ir gleznu skatītājs ar savu uztveres prizmu, tik individuāls ir autora rokraksts, kas katru no mums uzrunā pavisam citādāk. Izstāde "Krāsu dejas" ir brīva krāsu rotaļa, kas tapusi relaksējošas mūzikas pavadījumā. Krāsas izdaiļo mūsu dzīvi, un krāsainie darbiņi sniedz estētisku baudījumu ikvienam no mums. Gleznu izstāde būs apskatāma no 18. augusta līdz 30. septembrim Doles Tautas nama Lielajā zālē katru darba dienu no plkst: 10:00 – 17:00.  Dienas centra apmeklētāju gleznu izstāde aizceļojusi uz Ķekavas novadu

lasīt vairāk
Senioru deju kolektīvs „Rīgava” rāda savu dejotprasmi un skaistos novadu tautas tērpus Vācijas un Austrijas skatītājiem

Vasara ir ceļojumu un festivālu laiks. Arī deju kolektīva „Rīgava” dalībnieki, atceroties dalību deju festivālā un jauko braucienu uz Balatona ezera apkārtni 2012. gadā, jau ziemā sāka gatavoties šīs vasaras braucienam. Tas nemaz nenācās viegli, jo bija jāmeklē gan sponsori, gan kāds draudzīgs kolektīvs, kurš būtu ar mieru kuplināt mūsu pulku. Vadītājai Dacei tas prasīja ne mazums pūļu. Tomēr beidzot atsaucās dejotāji no Madonas kolektīva „Atvasara”, jo viens no viņiem – Ivars, jau bija kopā ar mums Balatonā, un, kā viņš pats atzina, tad „Rīgava” esot dzīvespriecīgs un radošs kolektīvs. Vēl mums draudzīgi izpalīdzēja dejotāji no vidējās paaudzes deju kolektīva „Ūsa” un pat viens drosmīgs dejotājs no „Austriņa”. Pēc triju nedēļu intensīviem mēģinājumiem varējām doties ceļā. Vēl gan pāris mēģinājumi notika pa ceļam kādas viesnīcas iekšpagalmā un pat restorāna banketu zālē, jo koncertprogrammā vajadzēja apvienot mūsu un madoniešu dejas, kā arī Madonas viesdejotājiem - iejusties mūsu dejā. Pirmā ievērojamā pieturvieta bija majestātiskā Austrijas galvaspilsēta Vīne ar skaisto Šēnbrunnas pils dārzu, Sv.Stefana katedrāli un izcilo arhitektūru. Turpmākais ceļš vijās starp pasakainām Alpu kalnu ielejām un zili zaļajiem kalnu ezeriem. Bija iespēja kādu laiku pavadīt pie gleznainā Volfganga ezera St. Gilgenas pilsētiņā, kur dzīvojusi Mocarta māte un ciemojies arī pats Volfgangs Amadejs Mocarts. Šeit visi drosmīgie un ne tik drosmīgie ar pacēlājvagoniņiem devās iekarot 1522 metrus augsto Zwölferhorn kalna virsotni, no kurienes pavērās brīnišķīgs skats uz apkārtējo kalnu virsotnēm un ieleju ezeriem. Turpmākais ceļojums mūs veda uz Zalcburgu – Mocarta dzimto pilsētu un „pasaules lielāko mūzikas skatuvi”, kā austrieši paši dēvē šo pilsētu. Šeit ik gadus notiek Mocartam veltīti vērienīgi mūzikas festivāli. Mums bija iespēja saulainā sestdienas rītā nesteidzīgi paklīst pa Zalcburgas centra ieliņām un izjust tur valdošo atmosfēru. Patīkami pārsteidza, ka daudzas austrietes bija ģērbušās stilizētos tautas tērpos, jo tas izskatījās tik jauki un piemēroti Zalcburgai. Atspirdzinoša pārmaiņa pēc garajiem pārbraucieniem bija Hellbrunnas pils apmeklējums. To kā vasaras rezidenci pirms aptuveni 400 gadiem uzcēlis bīskaps Markus Sitikuss. Var tikai apbrīnot tālaika celtnieku izdomu un prasmi, izbūvējot šos brīnumus - triku strūklakas, kas darbojas vēl joprojām. Arī mēs dabūjam izbaudīt visnegaidītākās ūdens šaltis gan no soliņiem, gan sienām un grīdām, pat no briežu ragiem. Tas bija jautrs un atspirdzinošs pasākums pirms pirmā koncerta, kurš notika Mirabellas pils dārzā - Zalcburgas iedzīvotāju un viesu iemīļotā vietā, kas apbur apmeklētājus ar savu skaistumu, ziedu krāsām un apstādījumu formām. Mūsu koncertu pieteica Latvijas goda konsuls Dr. Karls Vindings. Dejojot liepu alejā, izraisījām milzīgu ķīniešu un japāņu tūristu sajūsmu. Cilvēki nāca klāt un uzteica mūsu skaistos tērpus un dejotprasmi. Tālāk ceļš veda uz Vāciju, brīnišķīgo zili zaļo Königsee - Ķēniņa ezeru. Ezers atrodas dziļā kalnu ieplakā un ir aptuveni 600 km garš. Tā vidū uz Bartolomē pussalas uzcelta skaista, neliela baznīciņa, kura spoguļojas ezera ūdeņos jau vairāk kā 300 gadu. Līdz baznīcai tikām aizvizināti ar elektromotora kuģīti, jo ezera mieru nekas nedrīkst traucēt. Bija arī iespēja noklausīties kalnu atbalsis. Pie ezera sniedzām vēl vienu koncertu, par ko saņēmām daudz cildinošu atsauksmju. Pēc koncerta dejotāji varēja apmeklēt termālos sāls baseinus un saunas. Tā bija jauka iespēja relaksēties un pavērot, kā vācu ģimenes izbauda mierīgu svētdienas pēcpusdienu. Pirmdienas rīts uzausa nemīlīgs un miglains, bet mums priekšā bija ekskursija uz vēl nemīlīgāku vietu – Berhtesgādenas sāls raktuvēm. Šeit sāli iegūst jau no 1517. gada. Visi tikām ietērpti atbilstošos kombinezonos, sasēdināti vaļējos vagoniņos, un pavadošais gids visu laiku acīgi uzmanīja, lai neviens no grupas nenoklīstu tumšajos alu labirintos. Tas patiesi bija aizraujošs, pat nedaudz baiss ceļojums pazemē. Šļūkšana pa koka renēm un brauciens pār Spoguļezeru radīja sirreālas sajūtas. Var tikai apbrīnot cilvēku uzņēmību un darba prasmi, ierīkojot tik sarežģītas tuneļu sistēmas dziļi kalnos. Ne velti sāls viduslaikos tika uzskatīts par „balto zeltu”. Laimīgi atgriezāmies virszemē, kur mūs gaidīja jau saulaina diena un garš ceļš mājup. Braucienā, protams, neiztikām bez sīkām nepatikšanām un pārpratumiem, tomēr pāri paliek viss jaukais un interesantais, ko pieredzējām šajā ceļojumā. Gribam pateikt lielu paldies Madonas dejotājiem, kuri ātri iekļāvās mūsu kolektīvā, reizēm radīdami īstu jautrības vilni autobusā. Tāpat paldies gribam teikt Salaspils novada domei un kultūras namam „Rīgava” par finansiālo atbalstu, bet kultūras nama darbiniekiem par atsaucību, piemeklējot katram dejotājam sava novada tautas tērpu. Paldies mūsu kolektīva vadītājai Dacei, kura gādāja, lai šis brauciens notiktu, uzmanīja mūs ceļojuma laikā, un kopā ar vīru Ivaru, kurš arī dejoja, pat nosvinēja savu kāzu gadadienu. Mēs esam gatavi jauniem piedzīvojumiem! Rudīte Ķikuste, deju kolektīva „Rīgava” dalībniece

lasīt vairāk
Rasa Bugavičute: „Dramaturģija ir mana lieta”

Šogad Rīga ir kļuvusi par pašu kultūras epicentru Eiropā ar vairākiem simtiem spilgtu un īpašu pasākumu. Pirms divām nedēļām „Rīga 2014”  pasākumu atmosfēra ienāca arī Salaspilī, kad Romas katoļu baznīcā klausītājus priecēja Pasaules koru olimpiādes dalībnieki no Taivānas, ASV un Zviedrijas. Katrs kultūras mīļotājs plašajā pasākumu klāstā varēja atrast to, kas tuvāks viņam. Viens no spilgtākajiem pasākumiem bija deju lieluzvedums „Lec, saulīte”, kura scenārija un tekstu autore ir mūsu novadniece Rasa Bugavičute. Jauna meitene, kuras rakstītie teksti izskan uz Latvijas lielāko teātru skatuvēm. Rasa savas skolas gaitas aizvadīja Rīgas franču licejā, bet ārpus mācībām apmeklēja Salaspils Mūzikas un mākslas skolu, pie mammas Rūtas Bugavičutes dziedāja ansamblī „Vālodzīte”, kā arī dejoja tautiskās dejas „Ūsiņā”. Šobrīd gan pašdarbības kolektīviem laika neatliek, jo grūti to savienot ar dramaturga darbu. Nesen atgriezusies no Slovēnijas, kur bija kopā ar „Ūsiņu”, Rasa atzīst, ka ir priecīga, ka vismaz vasarā viņai bija tā lieliskā iespēja padejot. Līdz dramaturģijai Rasa nokļuva, mācoties Kultūras akadēmijā, vēlāk turpinot studijas maģistrantūrā divās augstskolās- Kultūras akadēmijā un Liepājas Universitātē. Par sevi saka: ”Ar dramaturģijas palīdzību es spēju paust to, kas notiek visapkārt un tāpēc arī kaut kur dziļi iekšā.” Vairāk lasiet intervijā!   Kā tā ir sagadījies, ka salaspilietes Rasas Bugavičutes vārdu saista ar dramaturģiju? Mācījos Rīgas franču licejā, kur man bija ļoti laba latviešu valodas un literatūras skolotāja Lita Silova. Tāpat arī mana mīļā mamma mūždien uzsvēra, ka lasīt ir labi, teātris ir labi un kultūra ir labi. Tā arī tas manī iesēdās jau no skolas gadiem. Man ļoti paveicās, ka pēc vidusskolas beigšanas mani uzņēma Kultūras akadēmijas dramaturgos. Nopriecājos, jo šajā fakultātē varēju apvienot divas savas kaislības- literatūru un teātri. Tas bija tieši tas, ko ļoti gribēju.  Daudziem ir iesakņojies stereotips, ka šī niša ir ļoti šaura, bet tā nebūt nav, jo dramaturģija paver plašas iespējas. Tad sanāk, ka jau skolā zināji, ar ko savu dzīvi vēlies saistīt? Nebūt ne. Vēl desmitajā klasē domāju, ka mācīšos franču valodu un teikšu: „Brisele, es nāku!” Tomēr ļoti labi, ka pār mani atausa atziņa- ja man būs jādara tas, kas man nepatīk, es to vienkārši nedarīšu. Tamdēļ sliecos par labu studijām, kas man bija tuvākas. Un, uzsākot studijas, domas nemainījās? Visādi ir gājis. Skolā man ļoti labi padevās domrakstu rakstīšana, tad nu domāju, ka akadēmijā nu tik rakstīšu lieliskus darbus. Kas var būt vieglāks! Bet nu realitātē izrādījās pavisam savādāk. Sākumā  pasniedzēji dikti kritizēja, sakot, ka viss ir slikti, ka ir jāpārraksta. Kādam varētu šķist, ka tā ir studenta radošuma ierobežošana, bet tā vis nav. Pieņēmu to, ka dramaturģijai ir akadēmiskie pamati, kuri ir jāapgūst. Mums ļoti noveicās, ka mācījāmies kopā ar režisoriem, jo tas mums uzreiz deva to izpratni vienam par otra darbu.    Mācīties viegli nebija. Ne velti ar kursa biedriem jokojām, ka mums būs nevis izlaidums, bet piemiņas vakars, jo pabeidzām vien astoņi. Pašai jau ar’ ir bijuši brīži, kad likās, ka viss ir apnicis, kad bija satraukums par to, ko darīšu, kad skolu būšu pabeigusi. Tas moments, kad tiešām sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa, bija kāds trešais kurss. Toreiz ar kursabiedriem nevalstiskajā teātrī „Dirty deal teatro” uztaisījām nelielu ludziņu, šķiet, ka tas bija tas liktenīgais brīdis, kad apjautu,- jā, šis ir darbs, kas man ļoti patīk. Kā Tu dažos vārdos raksturotu, kas mūsdienās ir dramaturģija? Man dramaturģija viennozīmīgi ir teātris un skatuve. Ja runājam vispārināti, tad dramaturģija ir kinoscenārijs, dramaturģija ir visdažādākie pasākumi, dramaturģija ir reklāmu scenāriji. Kādi ir tie ceļi, kā no vienkārša literatūras darba top krāšņas izrādes? Ir dažādi veidi. Viens no veidiem ir tāds, ka teātris jau zina, kuru konkrēti izrādi vēlas radīt, tad režisors meklē mani- dramaturgu. Citreiz ar ideju pie manis vēršas pats režisors, tad kopīgi mēs šo ideju „apaudzējam”  un piedāvājam to teātrim. Trešais variants ir tāds, ka, izlasot kādu darbu, ideja par izrādi rodas man pašai, tad nu es dodos uz teātri, lai piedāvātu to, ko esmu radījusi. Šogad Tavs vārds plašākai publikai izskanēja saistībā ar lieluzvedumu „Lec, saulīte!”, kura tekstu un scenāriju autore biji Tu. Jā, ar šo uzvedumu bija tieši otrais variants, ko minēju, jo pasākuma organizatori uzaicināja jauno režisoru Elmāru Seņkovu, ar kuru mēs sadarbojamies, un viņš pieaicināja mani kā dramaturgu. Jāsaka, ka darba process bija ļoti interesants, bet ļoti garš. Pie tā strādājām vairāk kā pusotru gadu. Sākumā bijām uztraukušies, kā tad sastrādāsimies ar horeogrāfiem, bet beigu beigās viss izrādījās lieliski, jo viņi bija ļoti pretimnākoši, pieņēma visas mūsu idejas. Šis man bija liels izaicinājums, jo sanāca strādāt kopā ar tādu profesiju pārstāvjiem, ar kuriem nekad nebiju strādājusi, piemēram, tiem pašiem horeogrāfiem vai mūziķiem. Tāpat nekad līdz šim nebiju rakstījusi tekstus dziesmām. Šeit jāsaka liels paldies Salaspils Mūzikas un mākslas skolai, jo, lai melodijai radītu tekstu, ir tomēr jābūt tam pamatam  mūzikas jomā. Sākotnēji redzi uz papīra, ka ir tie tūkstošiem dejotāju, un nodomā-labi, lai ir tie tūkstoši, bet, kad tos tūkstošus ieraugi dzīvē, tad ir tādas savādas sajūtas, bet noteikti labā nozīmē.  Mēs jau nosmējāmies, ka pēdējā koncertā viss bija noorganizēts tā, kā jābūt, jo uzveduma daļā par vienu no stihijām- ūdeni sāka līt lietus, tai beidzoties, lietus mitējās… Esi radījusi gana daudz darbus, kuros esi ielikusi sevi. Kuri ir tie tuvākie pašai? Pirmais, kas nāk prātā, ir viens no maniem pēdējiem darbiem- Nacionālā teātra izrāde „Ezeriņš”, kas ir uzvesta pēc Jāņa Ezeriņa latviešu klasiskajām novelēm. Man vispār ļoti patīk, ka visi iesaistītie cilvēki darbu dara pēc labākās sirdsapziņas, tādējādi beigās tas rezultāts ir tiešām lielisks. Jāatzīst, ka nereti gadās tā, ka iesākas viss ļoti labi, bet pa vidu kādam nolaižas rokas, tad arī tas rezultāts ir ne tāds, kādu sākotnēji bijām cerējuši sagaidīt.  Nepamet sajūta, ka kaut kā pietrūkst, ka darbs nav izdarīts līdz galam. Radot „Ezeriņu”, visai radošajai komandai bija tā milzīgā jauda iekšā, ka gribējās uz skatuves uzlikt to labāko. Tas arī izdevās. Viens no maniem absolūti mīļākajiem darbiem ir Rūdolfa Blaumaņa „Raudupiete”, jo arī šeit ir tas piemērs, kā veiksmīgi sastrādājoties, esam radījuši lielisku gala rezultātu. Tobrīd dzīvojāmies pa Valmieru, pēc  mēģinājumiem visi- es, režisors, tērpu mākslinieks, scenogrāfs, gaismu mākslinieks, mūziķis, aktieri- savācāmies kopā un katrs runājām par savu lauciņu. Jo ir tā, ka es kā dramaturgs nepamanu lietas, ko pamana, piemēram, režisors vai scenogrāfs. Es klausos savus tekstus un aizrādu aktieriem par kādu izlaisto vārdu vai sajaukto tekstu, savukārt tērpu māksliniece, piemēram, pamana nepareizi uzlikto vainadziņu vai ko citu. Tādā veidā katrs ieliekot to savu artavu, radām teātra izrādi.  Cik daudz Tev ir jāpieturas pie tekstu oriģināla un cik daudz Tu vari „iziet ārpus rāmjiem”? Piemēram, runājot par „Raudupieti”… Visiem zināms, ka tā ir novele, kurā ir ļoti maz dialogu un daudz aprakstu. Kad tas ir jāpārvērš skatuves iestudējumā, tad ainavu apraksti iet laukā, bet paliek vien daži dialogi, no kuriem ir jārada vesela izrāde. „Raudupieti”  savilkām kopā ar „Salna pavasarī”. Sev biju izvirzījusi uzdevumu, lai skatītājs nepamana, kur ir mana valoda un kur ir Blaumaņa valoda. Tas mani ļoti ievilka iekšā, jo Blaumaņa valoda uzrunā un pavelk. Beigās tā arī notikās, ka daudzi nepamanīja, kur ir Rūdolfs Blaumanis un kur - Rasa Bugavičute? Es jau smejos, ka mērķi esmu sasniegusi, bet tai pat laikā es pie tā tik ļoti strādāju, bet skatītājs mani tur nepamana. Kā, radot tekstus izrādēm, Tu nosaki hronometrāžu? Tas arī ir ļoti interesants process. Man pasaka, ka izrāde ilgs, piemēram, divas stundas ar starpbrīdi. Es jau galvā uzreiz aprēķinu, cik lapas tās ir. Uzrakstu tās, bet režisoriem allaž šķiet, ka tas ir par maz, tad nu sēžu un rakstu klāt, bet mēģinājumos izrādās, ka tomēr šo to sanāk strīpot ārā. Bet tas ir pilnīgi saprotami. Es mēģinājumos esmu klāt, līdz ar to ir atziņas, teksti, kurus neļauju izņemt. Tad mēs diskutējam, aprunājamies un nonākam pie kopsaucēja, bet to punktu uz „i” uzliek dramaturgs. Teici, ka pie Tevis ar idejām vēršas teātris. Ja nu Tev lūdz būt par dramatizējuma autori darbam, kurš Tev neiet pie sirds… Tu atsakies vai uzņem to kā izaicinājumu? Ir bijis tā, ka darbs nu galīgi nepatīk, tad ir tas variants, ko jau minēju, ka neko vienkārši nedaru, tad arī tas nomirst dabīgā nāvē. Ir arī tādi darbi, kuri patīk kā literatūra, bet sākotnēji šķiet, ka uzlikt to uz skatuves ir teju vai neiespējami. Bet tad es saņemos un nodomāju- kādēļ gan nepamocīties? Un ir divtik liels prieks un gandarījums, ka ieguldītais darbs ir nesis savus augļus, lai gan sākotnēji jau gribējās atmest ar roku. Ir darbi, kuriem noskatos tikai pirmizrādi un otrreiz vairs negribu skatīties. Tomēr, jāsaka, ka katrā izrādē ieguldām milzīgu darbu, tamdēļ nekad nav bijusi vilšanās. Un noslēgumā… Vai Tu piekristu sadarboties ar pašvaldību novada svētku radīšanā? Es noteikti piedāvājumu apsvērtu. Es gan esmu cilvēks, kurš nevis organizē, bet rada saturu uz papīra. Ja ir laba komanda- kamdēļ ne? Deju kolektīvs "Ūsa" kopā ar labākajiem Latvijas deju kolektīviem piedalīsies deju uzvedumā "Lec, saulīte!"

lasīt vairāk
Dienas centra apmeklētāju gleznu izstāde aizceļojusi uz Ķekavas novadu

Kamēr centra telpās pilnā sparā rit remontdarbi, Dienas centrs turpina savu darbību un iekārto klientu gleznu izstādi „Krāsu dejas” senajā Rāmavas (Depkina) muižas ēkā. Šoreiz mākslas darbi ir aizceļojuši ārpus Salaspils novada un pirmo reizi izstādīti publiskai apskatei kaimiņu novadā. Pašā Rīgas pierobežā Rāmavas ciemā sirmo koku paēnā slejas senā Rāmavas (Depkina) muižiņa. Mūsdienās muiža pilda vairākas funkcijas - piedāvā naktsmītnes, semināru, pasākumu un izstāžu telpas. Tādējādi muižu regulāri apmeklē cilvēki, kuriem nu būs lieliska iespēja apskatīt klientu mākslas darbus un uzzināt, ka Salaspils novadā ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām domāts Dienas centrs. Gleznu izstādē „Krāsu dejas” skatāma abstraktā māksla, krāsu un laukumu saspēle jeb „dejas”. Katra glezna skatītāju uzrunās citādāk, arī izstādes vēstījums ir daudzveidīgs. Dažādie mākslas izpausmes viedi ir lieliska sociālā rehabilitācija personām ar funkcionāliem traucējumiem, savukārt radīto gleznu izstādīšana publiskai apskatei ārpus Dienas centra telpām veicina klientu socializāciju, ceļ pašapziņu, motivē turpmākajiem darbiem. Atgādināsim, ka pirmās divas izstādes notika iepriekšēja gada nogalē un gadumijā Salaspils novada domē un Nacionālā Botāniskā dārza puķu kioskā. Šī trešā izstāde tiek organizēta kaimiņos - Ķekavas novadā, veidojot Dienas centra tēla atpazīstamību, veicinot socializāciju un abu novadu sadarbību mākslas un sociālajā jomā. Izstāde ir apskatāma muižas otrajā stāvā katru dienu no 31. jūlija līdz 12. augustam. Laipni lūdzam apmeklēt mūsu izstādi! Oskars GrumoldsSalaspils Dienas centra sociālais pedagogs Dienas centra klienti izveidojuši dabas stāstu Ziemas saulgriežos Labestības mēneša ietvaros domes ēkā skatāma izstāde „Lai visiem prieks”

lasīt vairāk

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis

Arhīvs