Salaspils sporta halle atzīta par trešo labāko jaunbūvi 2013. gadā

Latvijas Būvnieku asociācijas skates „Gada labākā būve Latvijā” nominācijā „Jaunbūve” par 2013.gada trešo labāko jaunbūvi Latvijā žūrija atzinusi Salaspils sporta halles ēku, kā arī novērtējusi tās teritorijas labiekārtošanu. Pirmo vietu ieņēmis Austrumlatvijas reģionālais daudzfunkcionālais centrs jeb Latgales vēstniecība „Gors”, bet otro vietu nominācijā „Jaunbūve” ieguva ūdens transporta līdzekļu novietne Mārkalnes ielā 24, Rīgā. Savukārt par otrā labākā būvdarbu vadītāja titulu ieguvis Dainis Učelnieks, kurš halles būvlaukumā strādāja no pamatakmens iemūrēšanas līdz pat ēkas atklāšanai LBA skate ik gadu tiek rīkota kopš 1998. gada.

lasīt vairāk
Noslēgušās neformālās izglītības apmācības jauniešiem „OUT OF FRAME”

Šī gada 19.  - 21. martā viesu namā “Debesu bļoda” norisinājās neformālās izglītības apmācības „Out of frame”. 24 jaunieši no Ikšķiles, Salaspils un Olaines novadiem trīs dienu laikā apguva zināšanas un prasmes par komandas veidošanu, aktīvu līdzdalību, līderību un mērķu realizēšanu. Pirmajā dienā tika organizētas dažādas „ice-breaking” aktivitātes, lai jaunieši savstarpēji vairāk iepazītos. Viņi dalījās ar saviem sasniegumiem, ko apliecināja līdzi paņemtās lietas - medaļas, otas, foto, diplomi, savukārt vakars noslēdzās ar “Latvijas [NE]talantu šovu”, kam visi piegāja ļoti radoši un atraktīvi, attēlojot gan dejotājus, gan dziedātājus, gan grafiti māksliniekus. Otrā diena tika veltīta, lai jaunieši darbotos komandās, apzinātos līdzdalības iespējas un uzlabot savas komandas vadīšanas prasmes. Pirmajā dienas daļā kopā tika radīta Hikadu pilsēta ar 100% aktīvu jauniešu līdzdalību un izveidoti pieci dažādi video par jauniešu līdzdalību. Dienas otrajā daļā apmācību dalībnieki grupās vadīja dažādas aktivitātes par noteiktām tēmām, piemēram, veselīgs dzīvesveids, jauniešu un pieaugušo, latviešu un krievvalodīgo saliedēšana, tādejādi uzlabojot savas līderības prasmes. Pēdējā-trešajā dienā visi atklāti izvērtēja katras komandas darbu, kā arī radīja idejas dažādu aktivitāšu veidošanai savos novados. Jeļizaveta: "Vērtīgākais, kas ir iegūts apmācībās, tā ir draudzība starp pilnīgi līdz tam nepazīstamiem cilvēkiem, visi kopā mēs spējām apgūt ne tikai komandas darbu, bet arī brīnišķīgu pieredzi nākotnei un milzīgu iespēju attīstīt sevī jaunas prasmes un talantus. Protams, nekas neizdotos ja blakus mums nebūtu mūsu iemīļotākie pārstāvji un apmācītāji. Šīs apmācības patiešām bija ļoti vērtīgas ikvienam no mums, jo izbaudot visas tās daļiņas mēs sapratām, cik brīnišķīgi ir apgūt kādas jaunas prasmes, līdzdarboties un parasti aktīvi pavadīt laiku tādā draudzīgā atmosfērā." Kristīna: "Pēc šīm apmācībām sajūtu sevī pārmaiņas, tagad es māku labāk kontaktēties ar man nepazīstamiem cilvēkiem un atrast kopīgo valodu. Grupu darbs bija visforšākais apmācībās. Apmācībās mēs darījām to, ko es varbūt arī nemēģinātu darīt, piemēram, filmējām video. Beigās kad mēs visi apkampāmies, man gandrīz jau asaras parādījās uz acīm kā negribējās braukt uz mājām. Man nav ne jausmas kā treneriem izdevās mūs tā saliedēt, bet man gribētos vēl kādreiz aizbraukt uz tādām apmācībām." Megija: "Ieguvu morālu atbalstu savas idejas realizēšanai, KURA TAPS! Bet jā, kopumā pasākums bija aizraujošs - daudz jauna par komandas darbu, līderību un tika iepazīti superīgi cilvēki. Vēl tādus!" Alise: "Ļoti pozitīvas emocijas, iespējas un cilvēki vienkārši fantastiski, ar nepacietību gaidu vēl kādu šāda veida pasākumu!" Toms: "Ļoti patika, iepazinu jaunus un vienkārši fantastiskus cilvēkus un zināšanas! Ar nepacietību gaidu nākamās apmācības!" Apmācību beigās jaunieši saņēma apliecinājumu par dalību un apgūtajām tēmām. Daudziem no viņiem šīs bija pirmās šāda veida apmācības, tāpēc tas bija jo īpaši svarīgi. Paldies visiem jauniešiem par aktīvu līdzdalību, cerēsim, ka šī būs motivācija savu ideju realizēšanai! SākumsIepriekšējā12NākamāBeigas

lasīt vairāk
Nacionālajā botāniskajā dārzā − spāru svētki

Nacionālā botāniskā dārza (NBD) Ex situ centra jauno oranžēriju jumta kori Salaspilī 28. martā rotās vainags, bet, gatavojoties pārceļošanai uz jaunajām telpām, pašreizējā augu mājā plaukst filodendri un zied feihoja. Lai saglabātu reto un apdraudēto sugu genofondu, Latvijas selekcijas telpaugu šķirņu kolekcijas un NBD botānisko dārgumu krātuves padarītu pieejamas apmeklētājiem, pērnruden NBD sāka īstenot Eiropas Reģionālā attīstības fonda finansēto projektu „Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas ex situ infrastruktūras izveide” (3DP/3.4.3.0/11/IPIA/VARAM/001), kas paredz multifunkcionāla oranžēriju siltumnīcu kompleksa tapšanu. Apmēram 3000 kvadrātmetros iecerēts ērtāk izvietot gan pašreizējo oranžēriju iemītniekus, gan citas augu kolekcijas, kā arī uzņemt uz Latvijas robežas aizturētās reto un apdraudēto augu sugas, kuru pārvietošanu regulē Vašingtonas konvencija. „Līdz ar karkasa izbūvi paveikta apmēram trešdaļa visu darbu,” jaunceltnes tapšanu komentē darbu veicēju SIA „Ekoteh būve” būvdarbu vadītāja palīgs Maksims Staņiļevičs. Patlaban notiek jumta lūku un apkures sistēmas montāža. Aprīļa vidū oranžērijas plānots sākt iestiklot, maijā − betonēt ejas. Komplekss jāpabeidz līdz šā gada oktobrim. NBD pašreizējā oranžērijā sārtus un baltus pumpurus jau raisa filodendri − Sello filodendrs (Philodendron selloum), asinssarkanais filodendrs (Philodendron sanguineum) un trīsdaivu filodendrs (Philodendron tripartitum) − , kuri savvaļā rotā tropisko lietus mežu ainavu Amerikā un Āzijā. Krāšņi izplaukusi feihoja (Feijoa sellowiana) − mūžzaļš daudzgadīgs koks, kas dzimtenē Dienvidamerikā priecē ne tikai acis − ar baltiem ziediem, kuru vidū spilgti sarkani putekšņkāti ar dzelteniem putekšņiem −, bet arī vēderu − ar gardām un vitamīniem bagātām zaļganām ogām.  NBD oranžērija līdz 31. martam atvērta darba dienās no pl. 8 līdz 16, bet sākot ar 1. aprīli tā atvērta no otrdienas līdz sestdienai no pl. 8 līdz 17. Projektu "Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas ex situ infrastruktūras izveide" līdzfinansē Eiropas  Savienība.  Finansējuma saņēmējs šī projekta ietvaros ir VZI APP „Nacionālais botāniskais dārzs”  PROJEKTA ADMINISTRATĪVĀS, FINANŠU UN TEHNISKĀS VADĪBAS UZRAUDZĪBU NODROŠINA LR VIDES AIZSARDZĪBAS UN REĢIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS MINISTRIJA.   Ieguldījums Tavā nākotnē!  

lasīt vairāk
Par savu zemi jācīnās īstajā laikā un visiem kopā

"Mēs tiksimies martā, kad pūpoli zied" - šis aicinājums ir izteikts nākotnes formā. Tas iemieso cerību un pārliecību - vērtības, kas palīdzējušas izdzīvot mūsu novadniekiem laikā, kas nesa mūsu zemei smagus pārbaudījumus. 25.martā kultūras namā "Enerģētiķis" notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītais pasākums, un kuru īpaši bija aicināti Salaspils politiski represēto nodaļas biedri.  Cilvēku bija daudz - ne vien paši reprsētie, bet arī viņu tuvinieki un vēl daudzi, kam nav vienaldzīgs mūsu tautas liktenis. Uzrunājot klātesošos, domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars aicināja arī šodien, starptautisko notikumu ēnā, domāt par cenu, ko Latvijas valsts un tauta bija spiestas samaksāt, zaudējot savu valstiskumu – vienīgo garantu pret staļiniskiem vai fašistiskiem murgiem, patvērumu pret svešām ideoloģijām, kas balstītas uz Lielkrievijas vai Trešā reiha idejām. "Katrs no Jums, katrs aizvestais, katrs, kurš atgriezās, katrs no tiem, kuri palika svešumā - Jūs visi esat izcīnījuši savu karu. Darījuši to vientulībā, sīksti un pašaizliedzīgi. Tā ir mūsu tautas mācība – par savu valsti, par savu patvērumu jācīnās īstajā laikā un visiem kopā, plecu pie pleca," teica R.Čudars. Uzrunu pasākuma dalībniekiem teica arī Salaspils politiski represēto nodaļas vadītāja Zoja Rimša, bet sirsnīgu noskaņu šajā novakarē palīdzēja radīt Vitas Baļčunaites un Andra Daņiļenko dziesmas. Uzruna Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītā pasākuma dalībniekiem

lasīt vairāk
Vēl uz gadu pagarināts termiņš brīvbiļetēm botāniskā dārza apmeklēšanai

Dome pagarina sadarbības līgumu ar Nacionālo Botānisko dārzu. Novada iedzīvotājiem izsniegtās brīvbiļetes botāniskā dārza apmeklēšanai ir derīgas līdz pat 2015.gada 30.aprīlim. Jauku atpūtu! Salaspilieši var saņemt Botāniskā dārza apmeklējuma brīvbiļetes.

lasīt vairāk
Atceroties un godinot pirms 65 gadiem svešumā aizvestos

1949. gada 25. marta deportācija Latvijas PSR bija vairāk nekā 42 000 civiliedzīvotāju kā „sabiedriski bīstami elementu” un „tiesājamo personu ģimenes locekļu” arests un izvešana uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem. Deportācijai piešķīra kodētu nosaukumu „Прибой” („Krasta banga”). Izpildi uzdeva PSRS Valsts drošības ministrijas Iekšējam karaspēkam un republiku iekšlietu un drošības iestādēm - milicijai, iznīcinātāju bataljoniem, jaunās varas atbalstītājiem aktīvistiem. Kopā no Latvijas PSR 1949. gada 25. martā izvestas 13 504 ģimenes ar 42 322 cilvēkiem, no tām: 40 176 latvieši, 790 krievi, 590 poļi, 252 baltkrievi, 140 lietuvieši, 92 igauņi. Praktiski visos gadījumos iedzīvotāji tika aizturēti un pēc tam izsūtīti administratīvā kārtā pēc iepriekš sagatavotiem sarakstiem.  Tomašs Malahovskis, Goda salaspilietis sava tēva bērēs. 1950.gadu sākums, Sibīrija. 25. marts pirms 65 gadiem izmainīja daudzus likteņus – laupīja tuviniekus, mājas, dzimteni. Jau bija pārdzīvotas 41. gada šausmas - daudzi reiz jau bija iepazinuši necilvēcību, pazemojumu, nodevību, ciešanas un nāvi. 1949. gada 25. marts nesa šo pašu ļauno vēsti, un varbūt tieši tāpēc bija divkārt smagi.Kopš tās dienas pavasaris ir atnācis 65. reizi. Ar sauli, pūpoliem un gājputniem, kas atgriežas. Arī ar rūgtām atmiņām kā brūcēm, kas jau aprētojušas, nocietinot raksturu un nostiprinot gribasspēku, bet joprojām tomēr sāp. „Sakumā, tikko krievi ienāca, bija nedroši. Krievu karavīri braukāja ar mašīnām, īpaši naktīs, laupīja. Pie Dūdiņa naktī iebruka, nolaupīja viņam aitas un sašāva viņam kāju. Mūsu mājā arī lauzušies. Māte sākusi kliegt pa augšstāva logu, tad aizbraukuši. Tā viņi diezgan ilgi braukājuši.Cik zinu, 1949.gadā no „Čuibām” izveda saimnieku Kļavu. No meža stūra izsūtīja kādu slaucēju. Viņa bija pasūdzējusies, ka piena pārraugs nosmeļot krējumu. Tas viņai atriebās.” Emīlija Ozola. „25. martā ap pulksten 7 aizgāju uz skolu, bet tur jau priekšā jau bija čekisti un ārā no skolas vairs nevienu nelaida. Mēs uzlīdām skolas bēniņos un pa logiem metām sargiem virsū ķieģeļus. Nevienam gan netrāpījām, bet mums sacīja, ka, ja iesim pie logiem, tad šaušot. Mani no skolas ap pulksten 11 aizveda pie pārējiem goda sardzes pavadībā – virsnieks gāja pa priekšu ar naganu rokā, divi karavīri ar šautenēm uzliktiem durkļiem no muguras puses. Vakara pusē mūs visus ar mantām savāca ragavās. Vecīšiem ļāva sēsties ragavās, daži apsargi arī sēdās ragavās uz maiņām. Pārējie gāja kājām līdz Cesvaines stacijai 12 kilometrus. Mūs ielika divasīgā vagonā (20 t), kurā pa abām pusēm pusvagona augstumā bija lāvas, pirmās apmēram 50 centimetrus no grīdas. Kreisā puse vagonam bija slēgta, labā pusē logiem restes. Līdz 6 vakarā mūsu vagonā iekrāva 6 ģimenes, kopā 28 cilvēkus. Ap 19 atvēra vagona durvis, un bruņoti vīri pavēlēja izkāpt ārā savas darīšanas nokārtot pirms nakts miera vai brauciena – mēs jau neko nezinājām. Bijām ļoti pārsteigti, ka jākāpj ārā kopā arī ar sievietēm. Nekur jau neļāva aiziet, paslēpties, pavēle bija: „под вагон!”. Tur es iepazinos ar Cesvaines ģimnāzijas meitenēm Ausmu un Gunu. Viņas cēla brunčus uz augšu, es laidu bikses uz leju un teicu, ka mani sauc Jānis, bet viņas nosauca savus vārdus. Tas man palicis atmiņā uz visu mūžu – kā šodien redzu! Dažu stundu laikā mūs pataisīja par necivilizētiem cilvēkiem… 26. martā 9 no rīta sākām ceļojumu uz nezin kurieni. Pabraucām garām „Sīmašām”, Gulbenē mūsu sastāvam vēl piekabināja pilnus vagonus ar ceļotājiem. Rītos un vakaros atkārtojās viens un tas pats – под вагон! Iedomājieties, vesels ešelons izkāpj stacijā un palien zem vagoniem! Kad visas stacijas bija pieķēzītas līdz nepazīšanai, to sāka darīt lielos ierobežotos laukumos. Reizi divos vakaros no katra vagona izsauca 4 cilvēkus pēc produktiem – zupas, biezputras un tējas. Vienreiz arī es biju izstaigāties, tikai nezinu, kā sauca to vietu Krievijā. Sardzei telefons bija pa visu vilcienu, uz katriem diviem vagoniem bija divi sargi ar automātiem, viens uzmanīja vienu, otrs otru pusi. Viņiem bija uztaisītas speciālas laktas, uz kurām kažokos tērpti kareivji sēdēja. Pie pēdējā vagona bija piestiprināti divi āķi, kas uzķertu visus, kuri mēģinātu izbēgt pa vagonu apakšu. Naktīs vilcienu apgaismoja ar spēcīgiem prožektoriem – braucām kā Ziemassvētku eglīte. No Krasnojarskas jau noņēma pusi apsardzes. Durvis, ja gribēja, varēja turēt vaļā. Mūsu ešelonā bija 65 vagoni un 1320 cilvēki. Sargiem bija pasažieru vagoni. Bija arī viens līķu vagons, kur lika ceļā mirušos. Pieaugušie runāja, ka naktīs piestātnēs tos izceļ ārā. Kur ilgāk stāvējām, atļāva kāpt ārā, varēja klīst kur gribi… Nekur jau negribējām iet – valodu nezinājām, un naudas arī nebija. 23. aprīlī mēs nonācām gala punktā – Amūras apgabala Ušumunas stacijā. Tur mūs visus ievietoja lielā barakā, kur agrāk bija bijuši, šķiet, japāņu kara gūstekņi. Sargu vairs nebija, nu bija mūsu jaunie saimnieki – darba devēji...” Ernests Jānis Puriņš. Milda Bērziņa ar māsas Vilmas dēlu Jurīti, kad pati Vilma jau bija izsūtījumā Omskas apg. Drobiševas raj. Blakus vecmāmiņa Kristīne Bērziņa. „Apprecējos ar Edvardu Biti no Babītes pagasta "Plinčām". Mums bija 30 ha zemes. Vīrs bija aizsargs, viņu apcietināja jau 1945. gadā, notiesāja uz 10 gadiem lēģerī un aizsūtīja uz Sverdlovsku. Vienreiz ar citām sievām aizbraucām uz Sverdlovsku pie vīriem, tur redzēju - Krievijā būdeles mazas, lai Dievs nedod, ka tādās jādzīvo. Toreiz nemaz nezināju, ka būs ar’ jādzīvo...Pēc vīra apcietināšanas visa teikšana saimniecībā bija vīramātei. Uzlika mums milzīgas nodevas, lai iedzītu kolhozos, bet tāpat neviens negāja.1949. gada 25. marta naktī atnāca... Pārdzīvojums bija liels, vēl tagad nervi slimi. Cilvēki jau gan iepriekš runāja, ka būs izvešana, ka mašīnas jau sabraukušas. Tāpēc daudzu nebija mājās, noslēpās un tā izglābās. Vīramātes arī nebija mājās, viņa palika. Vēl kopā ar mani bija Riekstiņi - vīrs ar diviem bērniem un Amols, jo tam bija sudmalas, kaut gan zemes daudz nebija.Ar mašīnām aizveda uz Sloku - uz klusāku vietu. Tālāk ar vilcienu uz Tomsku. Kad upes nāca vaļā, tad mūs veda ar baržām un izdalīja pa kolhoziem. Visi no Latvijas jau bija pie laba ēdiena pieraduši. Kad ceļā kādā stacijā iedeva kādu zupu, daudziem gadījās visādas vēdera kaites. Vecākie cilvēki pa ceļam kāds nomira arī. Pases visiem bija noņemtas. Katru nedēļu bija jāatzīmējas komandantūrā. Mums draudēja – ja aizmuksim, tad 25 gadi klāt! Es nonācu kolhozā Kolpačevas rajonā. Tur vietējiem bija sastāstīts, ka atbrauks slikti cilvēki, ar kuriem nevajag draudzēties. Bet vecie krievi bija labi un sirsnīgi - viņi paši bija cēlušies no izsūtītajiem. Ar jaunajiem - partijniekiem bija grūti saprasties.Mājas tur bija pavisam maziņas, daži pat „zemļankās” (zemnīcās) dzīvoja. Sādžas parasti atradās pie upēm. Zeme tur bija auglīga - vietējie pat neko daudz to nemēsloja, jo tāpat viss auga. Katram bija iedalīta piemājas zeme 0,15 ha. Arī mums iedalīja. Tur varēja iestādīt kartupeļus. Meži, upes un ezeri bija ļoti bagāti, zivis zvejot neviens neliedza, vietējie tās daudz kaltēja.Ziemā zivis smaka nost, tad varēja izcirst āliņģi un sasmelt tās ar smelšanu. Mežos auga upenes un milzīgas dzērvenes, dzīvoja visādi zvēri. Varēja no medniekiem iemainīt lāča gaļu. Jebkurš varēja likt gan cilpas zaķiem, gan slazdus medņiem un rubeņiem. Bija daudz sēņu. Ņēmām tikai labākās – mazākas, varēja maisiem lasīt, jo tārpainu tur nebija. Es salauzu bekas un savārīju sivēnam - bija garda cauraugusi galiņa. Cūkas vispār pārveda pāri upei, kaut kā iezīmēja, lai pēc tam varētu atšķirt, un tur atstāja uz visu vasaru. Rudenī atveda mājās. Kuram bija ar ko barot, tas vēl kādu laiku baroja, kam nebija, tas kāva tūlīt nost. Krievi paši paberzēja zaļu kartupeli gar pufaikas stūri un ēda garšīgi kā mēs ābolus.Vispār cilvēki tur briesmīgi dzīvoja. Vienai sievai bērni kā suņi uz grīdas gulēja, apsedzoties ar kādu pufaiku. Kad kāds sādžā nomira, tad nekādu zārku netaisīja. Varbūt sasita kādu kasti no dēļiem. Krievi visus suņus un kaķus noģērēja un apģērbu sev sašuva raibu raibo.Pati pieteicos strādāt pie lopiem. Vasarā lopus ganībās mežā. Purvos un mežos bija pamestas sādžas, kur bija dzīvojuši mūki, kas tur bija jau agrāk no kolhoziem bēguši. Pie šīm sādžām mēs tikām klāt tikai kājām, un tur mēs tos lopus ganījām. Pēdējos gados man pašai arī bija govs - iedeva tādu švaku lopu. Sivēnu ar kādreiz iedeva, ja sivēnmātēm nebija pietiekoši piena.Pa ziemu bija jāstrādā meža normas. Mežā varēja drusku naudas nopelnīt.Bija tur arī kāds Kalniņš no Ropažiem, diplomēts dārznieks. Krievietes visas no viņa brigādes aizmuka, jo viņš lika strādāt. Bet, kad rudenī viss bija saaudzis, tad prasījās atpakaļ, bet viņš neņēma. Riekstiņam no mājām bija atsūtījuši jorģīnes. Tās viņš sastādīja pie savas mājas, un tad visas krievietes garāmejot apstājās un teica: „Te jau tas burvis dzīvo”.I956. gada pavasarī laida mūs uz mājām. Mūs mēģināja pierunāt, lai paliekam. Partijā solījās ņemt. No mūsējiem laikam neviens nepalika. Mani atlaida pirmajā tūrē. Es biju sakrājusi naudiņu, nožāvēju sivēnu un atsūtīju uz mājām māsai.Pases atdeva Rīgā pret izziņu, kas bija izdota Sibīrijā.”Milda Bite-Škoba. Doles "Bēču" saimnieki - Priežu ģimene izsūtījumā Omskas apgabalā. „Manu tēvu 1949.gadā aizveda uz Sibīriju, nezinām, kur pa ceļam aprakts. 1949.gada 25.martā no rīta pēdējā brīdī izbēgām no mājam, slapstījāmies kādu laiku. 27.augustā man dzemdībās piedzima dvīņi, viens nomira. Ķērāji atbrauca pakaļ uz slimnīcu, bet mani ļoti aizstāvēja viens dakteris, žīds. Teica: „Ja gribat līdz vārtiem mironi aiznest, tad mēģiniet!” Tad nepaņēma. Vīru aizveda.” Austra Leimane – Māliņa. „Kad notika 1949.gada izsūtīšana, man jau bija 19 gadu. Mācījos Rīgā pedagoģiskajā skolā. Arī mana 2 gadus jaunākā māsa Austra (Monika) gāja skolā Rīgā. Mūsu tēva mājās „Siļķēs” dzīvoja tikai vecāki ar mazo brāli Arvīdu. „Siļķes” atradās it kā vienā māju pudurī ar „Šņorēm” un „Lielvāržiem”, kur dzīvoja mūsu radinieki. Pirms 25. marta mamma ar tēvu un brāli bija pabēguši mežā, jo viņi jau bija brīdināti par izvešanu. Varbūt viss arī būtu beidzies labi, ja tēva māsas no kaimiņmājas nebūtu saukušas mūsējos no meža laukā bailēs, ka var mūsu vietā izvest viņas. Tad nu vecāki arī atgriezās un tika izsūtīti. Iespējams, ka viņus izveda par to, ka tēvs bija sariebis nākamajam kolhoza priekšsēdētājam, un tas jau bija draudējis!Vecāki Sibīrijā nodzīvoja līdz 1955. gadam. Es pati pabeidzu pedagoģisko skolu un aizgāju strādāt uz Auci, jo Ķekavā man jau tūlīt pateica, ka darbu skolā izsūtīto bērnam nedos.” Irma Šteinerte. „Es pati esmu dzimusi Lietuvā. 20 gadu vecumā apprecējos ar Fridrihu Funku no „Aizpuru” mājām Doles pagastā. Tās bija vīra vecātēva mājas. Aramzeme bija 17 ha, 10 govis turējām.Jau 1949. gada 24. martā svainiene brīdināja, ka būs izvešana. Norunājām, lai vīrs bēg krūmos. Es pati 25. martā biju pie zobārsta. Kad no rīta atbrauca mums pakaļ, svainiene cerēja, ka bērnus vienus bez vecākiem neņems. Izsūtāmo sarakstā bijām mēs visi. Kad dēls Raitis blakus istabā dzirdēja, ka nolasa arī viņa vārdu, izlēca pa logu vienā krekliņā basām kājām kā jau no gultas. Aizskrēja uz mežu un noslēpās. Mežu ķemmēja un meklēja, bet puiku neatrada. Raitis vēlāk, kad redzēja vedējus aizbraucam, ieskrēja mežsargu „Villu” mājā. Tur viņu sasildīja, apžāvēja. Kad es atgriezos no zobārsta, atradu tikai savu puisīti, meitenes kopā ar svaineni un viņas meitu bija aizvestas. Izsūtīja manas meitas Valdu, Raismu, Dzintru, svainieni Funku Elzu, viņas 4 gadus veco meitu Aiju un vecomāti Funku Lienu. Viņa mira izsūtījumā. Mans vīrs iznāca no slēpņa, un mēs visi trīs kopā ar Raiti bijām kopā. Vēl dažas reizes mūs meklēja. Aizbraucām uz laiku pie mana brāļa Lietuvā, pēc tam apmetāmies pie māsīcas Rīgā, tur arī puika sāka iet skolā. Bet par meitenēm vienmēr bija nemierīgs prāts, nolēmām - brauksim uz Sibīriju pie bērniem. Vīram nebija dokumentu. Es jau visu sapirkos priekš Sibīrijas, tikai vēl gaidījām vēstuli no svainienes. Beigās pienāca no Omskas. Svainiene rakstīja, lai no Dieva puses nebraucot, citādi mēs visi badā nomirsim, lai palīdz ar paciņām no Latvijas. Ik pa 3 nedēļām sūtīju pakas - taukus u.c. ēdamos, blūzītes, biksītes, medu, vienreiz pat eglīti aizsūtīju. Mums pašiem arī visu laiku bija jāslēpjas, jāstrādā gadījuma darbos.Manas meitas bija prom pavisam 7 gadus, viņas atgriezās 1956. gadā.” Funka Aldona. „Manu māti Elzu Jansoni, tēva māsu Zelmu Jansoni, māsu Ilgu un mani 1949.gada martā izveda uz Sibīriju. Mani izsūtīja klases biedrenes vietā, kaut kādā sarakstā vajadzēja 4 personas.Mēs bijām Tomskas apgabala Keguļgetas rajonā. Tur palikām līdz 1956.gadam. Strādājām nabadzīgā kolhozā. Tur visi bija izsūtītie, bija komandants. Neko sliktu par Sibīriju negribu teikt, tur bija daudz labu cilvēku.” Elza Kauliņa. „Apprecējos 1947.gadā ar Artūru Riekstiņu no „Klambariem”. Tās bija lielas mājas ar 38 ha zemes. Mani paziņas jau pirms precēšanās brīdināja, ka nebūs labi, ja iešu pie turīgajiem Riekstiņiem, jo tos var ieskaitīt kulakos. 1948.gadā man piedzima Juris, bet tūlīt pēc tam es atkal jau biju stāvoklī. Izvedēji ieradās 25. martā agri no rīta. Vīru apsēdināja nekustīgi pie galda. Man ļāva ņemt līdzi, cik var panest. Sametu drēbēs maisos, bērna autiņus, pudelītes. Ķekavā mūs ar visām paunām bija jāiekrauj smagajā mašīnā. Bērns pamodās un sāka bļaut, bet martā pliku pārtīt mašīnā arī nevarēja, tad nu nezināju, ko iesākt. Pēkšņi krievi man mazo izrāva no rokām un teica, ka aizvedīs manai mammai. Tā viņš arī palika bez drēbēm, bez autiņiem, jo tas viss man aizbrauca līdzi uz Sibīriju. Ar mašīnām mūs vispirms aizveda uz Jelgavu. Tur mēs ar vīru sadalījām naudu un mantas, jo domājām, ka ģimenes izšķirs tāpat kā 1941. gadā. Tad sasēdināja vagonos. Nāras bija jau aizņemtas. Man trāpījās sēdēt uz grīdas tieši virs riteņa. Vienreiz dienā nesa prosas putru, bet apetītes jau nebija nekādas. Kad bijām jau garām Maskavai, tad pa laikam apstādināja vilcienu un ļāva cilvēkiem nokārtoties. Viens izsūtītais tad vienmēr izkāpa ar trompeti un brīvā dabā spēlēja latviešu tautas dziesmas. Pavasarīgā daba un dziesmas burtiski sirdi rāva sirdi no krūtīm laukā. Apmēram mēnesi braucām līdz Omskai. Tur vēl bija pilnīga ziema un liels aukstums. Omskā mūs sasēdināja smagajās mašīnās un veda uz kolhoziem. Mūs aizveda uz Novovaršavskas ciemu. Iemitināja pie vietējiem kleķa būdās. Būdas sastāvēja no vienas istabas un ķēķa. Būdas bija pagatavotas no ķieģeļiem, kuri savukārt saķepināti no māla un salmiem. Pa virsu tiem noklātas velēnas, zaru jumts, no iekšpuses sienas un grīda izmāzēta ar mēsliem. Mūsu būdā dzīvoja kāds gans ar savu sievu un māti. Šie gulēja uz nārām, bet mums uz zemes bija noklāti salmi, un mēs rindā visi gulējām - es, vīrs, Lilija. Vietējie arī dzīvoja pilnīgā pusbadā. Pie mājas viņiem nebija ne dārza, ne lopu, kaut gan zeme tur ir īpaši auglīga. Vienīgi, ja bija sausums, tad arī tūlīt neraža.Mūs norīkoja celtniecības un remontdarbos. Mans vīrs tika nokomandēts pie darbu vadīšanas. Tā celtniecība jau gan bija tīrais izsmiekls- ķieģeļu taisīšana, velēnu griešana. Mans vīrs prata krieviski un vāciski, tāpēc derēja par priekšnieku. Sākumā es vēl pievedu ūdeni no upes ar buļļiem, bet vēlāk to vairs nevarēju, jo drīz pasaulē bija jānāk otrajam bērnam. Par darbu katram vakarā izsniedza sauju graudu, tos mēs mājās kafijas dzirnaviņās samalām un cepām „ļepjoškas”. Tad, kad es vairs darbā negāju, graudus arī vairs nedabūju. Mūsu būdā pirmais bērns piedzima gana sievai. Viņai nebija neviena autiņa, nevienas lupatiņas, viņi bērnus tin saplēstās pufaikās. Es šo to vēl iedevu no Jurīša drēbītēm.Kad man pienāca dzemdības, sameklēja man kaut kādu feldšeri, bet viņa bija tikko no skolas sola un par dzemdībām nejēdza absolūti neko. Mans vīrs pieņēma dzemdības, un feldšere pēc tam apmazgāja bērna nabiņu ar balderiānu. Divas nedēļas pēc tam man nebija spēka piecelties. Piena arī nebija. Kolhoza govis jau arī pienu nedeva, jo viņas pat vēl 40° salā tika izvestas laukā un stāvēja tādā kūtī, kurai tik pat kā nebija jumta. Kad varēja jau sarakstīties, tad man no mājām sūtīja mannā, un mazajam jau bija labāks uzturs. Vēlāk mēs paņēmām telīti, un ar laiku pašiem bija savs pieniņš.Ar bulli uzplēsām zemi, iestādījām kartupeļus, kāpostus, bietes, burkānus. Cēlām paši savu mājiņu, no māliem un salmiem taisījām ķieģeļus. Bet tad jau man bija ļoti slikti ar sirdi. Bieži atkārtojās lēkmes. Vienreiz sirds pilnīgi apstājās. Tad taisni gadījās viena latviešu medmāsiņa, kas iespricēja no Latvijas līdzpaņemto kofeīnu un masēja sirdi tik ilgi, kamēr stāvoklis uzlabojās. 1953. gadā man vēl piedzima meitiņa Dainuvīte.Līdzko Staļins nomira, sākām rakstīt uz Maskavu lūgumus, lai ļauj mums braukt pie Jurīša uz Latviju. Tas līdzēja - mēs paši pirmie saņēmām atļauju aizbraukt. Tas bija 1955. gads. Visu pārdevām un prom uz Omsku. Tur vēl kādu nedēļu bija jāgaida vilciens uz Maskavu. Gulējām stacijā, bet cik salds miegs bija, kad priekšā bija jau atgriešanās Latvijā!Kā iebraucām mājā, Jurītis skrēja pretī. „Klambaros” bija iemitinātas kādas 5 ģimenes. Mums jau tūlīt teica, lai labāk braucam no Doles projām. Aizgājām uz Saulaines tehnikumu. Visu mūžu darba vietās man bija jāslēpj, ka es esmu bijusi Sibīrijā. Neviens arī nebija to uzzinājis.” Vilma Keiša. 1949.gada 25.martā no Salaspils novada teritorijas aizveda 67 cilvēkus. Daudziem izsūtītajiem dzīve beidzās Sibīrijā. Mūžīga piemiņa viņu dvēselēm.Lai ikreiz, pieminot tā laika upurus, mēs veltam mūsu labākās domas arī tiem cilvēkiem, kuru dzīvi, ģimenes, bērnus šodien apdraud kāda diktatūra un svešas varas okupācijas režīms! Paldies par palīdzību raksta tapšanā Daugavas muzejam, sagādājot materiālus no muzeja krājumiem, un Gatim Puriņam!

lasīt vairāk
Meliorācijas sistēmu ekspluatācija un uzturēšana novadā

Pienākot pavasarim, cilvēki saskaras ar tādu problēmu kā savu īpašumu applūšanu. Applūst arī pagrabi. Lai no šādām problēmām izvairītos, ir izveidotas dažādas meliorācijas sistēmas. Tās ir specializētu būvju un ierīču kopums zemes ūdens režīma regulēšanai – novadgrāvji, susinātājgrāvji, ceļa grāvji, drenāžas sistēmas, lietus ūdens kanalizācija, dažādas hidrobūves u. c. Meliorācijas sistēmas ir jākopj. Šos procesus mūsu valstī regulē Meliorācijas likums (stājies spēkā 01.07.2010.g.) un Ministru kabineta noteikumi Nr. 714 „Meliorācijas sistēmu ekspluatācijas un uzturēšanas noteikumi”. Pēc Meliorācijas likuma meliorācijas sistēmas iedala: valsts nozīmes meliorācijas sistēma – valstij piederoša meliorācijas sistēma, kuras ekspluatāciju un uzturēšanu īsteno valsts (organizē vai veic uzraudzības, kopšanas vai rekonstrukcijas darbus valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību „Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi”). Salaspils novadā ir šādas valsts nozīmes ūdens notekas: Mazā Jugla, Piķurga- no Salaspils novada robežas pie Pērkoniem līdz ceļam C-3 pie īpašuma Vētras, (2013. gadā pārtīrīta), Urga – no ietekas Mazajā Juglā līdz autoceļam P-5 Ulbroka - Ogre, Ežupe - robežupīte gar Ikšķiles novadu no autoceļa P-5 Ulbroka - Ogre; pašvaldības meliorācijas sistēma – pašvaldībai piederoša meliorācijas sistēma, kuras ekspluatāciju un uzturēšanu nodrošina pašvaldība (novadgrāvju  sarakstu, kurus centralizēti uztur pašvaldība); koplietošanas meliorācijas sistēma – meliorācijas sistēma, kura regulē ūdens režīmu divos vai vairākos zemes īpašumos vai tiesiskajos valdījumos esošā zemē; viena īpašuma meliorācijas sistēma - meliorācijas sistēma, kura regulē ūdens režīmu vienā zemes īpašumā. Meliorācijas sistēmas ekspluatāciju un uzturēšanu uzrauga valsts un pašvaldību institūcijas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (Meliorācijas likuma 11. pants). Salaspils novadā lielas problēmas ir ar koplietošanas un viena īpašuma novadgrāvjiem, kuri netiek atbilstoši uzturēti. Rezultātā tiek bojātas drenu sistēmas, applūst ne tikai attiecīgo īpašnieku zemes, bet arī apkārtējie īpašumi. Ministru kabineta noteikumi Nr. 714 (Meliorācijas sistēmas ekspluatācijas un uzturēšanas noteikumi) nosaka prasības, kas zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam jāievēro meliorācijas sistēmas izmantošanā un saglabāšanā. 7. punkts nosaka, ka zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nodrošina novadgrāvju kopšanu un saglabāšanu tā, lai nepieļautu meliorētās zemes vai piegulošās teritorijas degradāciju, ievēro noteiktos aprobežojumus aizsargjoslās ap meliorācijas būvēm un ierīcēm un veic šādus kopšanas darbus ūdensnoteku, novadgrāvju, kontūrgrāvju un susinātājgrāvju gultnēs un  nogāzēs: novāc kokus, koku un krūmu atvases, kas traucē ūdens plūsmu gultnē vai meliorācijas sistēmas uzturēšanas darbus, kā arī renovācijas vai rekonstrukcijas būvdarbus; izvāc grunts ieskalojumus, sadzīves atkritumus un kritušus kokus, pielūžņojumu, piesērējumu, bebru aizsprostojumus; labo gultnes nostiprinājumus un virszemes noteces novadīšanas teknes; iztīra caurteku piesērējumu un atjauno to konstruktīvos elementus; labo nogāžu lokālas deformācijas un kājnieku laipu konstruktīvo elementu bojājumus. Salaspils novada pašvaldība 2014. gadā centralizēti kopj šādus novadgrāvjus 18 km kopgarumā (shēmu skatīt www. salaspils.lv): N-2 – no Lauku ielas gar īpašumiem Lauku iela 34, Rīgas iela 43, cauri īp. Rīgas iela 26 līdz novadgrāvim VN – 33; N-4 – no Gaismas ielas gar īpašumiem Gaismas iela 8, gar Salaspils kapiem, gar projektējamo Zvaigžņu ielu, gar Gaismas ielu līdz VN-33; N-5 – gar īpašumu „Reznas” pie Salaspils kapiem līdz ietekai novadgrāvī N-4; N-6 – gar Zemeņu ielu, īpašumos Gaismas iela 8, Zvanu iela 11, gar Salaspils kapiem līdz ietekai N-4; S-8 – gar īpašumiem Vītolu iela 4/2, Vītolu iela 8 līdz ietekai VN-33; N-10 – no Rīgas ielas gar īpašumiem Lauku iela 15, Rīgas iela 49/2 līdz dzelzceļam, gar Akācijas ielu un no Kastaņu ielas gar Raiņa ielu, N-11 – gar Smilgu ielu, no Pļavu ielas līdz Egļu ielai; S-14 – no Meža ielas līdz Budeskalna ielai cauri pašvaldības mežam; K-17 – gar Miera ielu līdz ietekai VN-33; N-19 -  Krasta ielas sāngrāvis no Vālodzes ielas līdz Cīruļu ielai; N-20 – Cīruļu un Briežu ielu sāngrāvis; N-26 – no autoceļa A6 gar īpašumiem „Zviedri”, „Pīlādži” līdz dzelzsceļam, no dzelzsceļa gar īpašumiem „Siliņi”, „Grants kalni-2” līdz Meža ielai un no J. Mazzālīša ielas līdz Medņu ielai; VN-33 -  no autoceļa A6, gar īpašumiem Kalnu iela 9, Mēness iela 3 līdz Zvaigžņu ielai gar Vītolu ielu 4/2, Vītolu ielu 4 līdz Rīgas ielai, no Nacionālā botāniskā dārza (Miera iela 1) gar Lazdu ielu, gar Salaspils siltuma teritoriju līdz Miera ielai, no Miera ielas gar Krasta ielu līdz Vālodzes ielai; S-34 – No Lauku ielas līdz novadgrāvim N-10 gar īpašumu Lauku iela 15; N-28 – īpašuma Budeskalna iela17b teritorijā; Apiņu ielas sāngrāvis – no Ķiršu ielas 100m garumā; d/s „Getliņi” novadgrāvis – viena novadgrāvja nogāze gar pašvaldības ceļiem no d/s „Getliņi” teritorijas gar autoceļu C-27 līdz autoceļam C-26 un 130 m gar to; Brūkleņu ielas sāngrāvis 100m garumā, Dzērveņu ielas sāngrāvis, Vaivariņu ielas sāngrāvis, Sila ielas sāngrāvis, Botāniķu ielas sāngrāvis, Ķīmiķu ielas sāngrāvis, Fiziķu ielas sāngrāvis, Stirnu ielas sāngrāvis, Vālodzes ielas sāngrāvis, Rožu ielas sāngrāvis.    Pārējos novadgrāvjus kopj attiecīgo zemju īpašnieki vai tiesiskie valdītāji atbilstoši MK noteikumiem Nr. 714 un Salaspils novada saistošajiem noteikumiem Nr.11. Šo noteikumu 2.1.1. punkts nosaka, ka jāveic sistemātiska zāles pļaušana, lai tās garums pilsētas teritorijā nepārsniedz 15 cm, bet pagasta teritorijā 20 cm. 2.1.3. punkts  nosaka, ka vietās, kur nav ielas vai ceļa, jākopj arī pieguļošās teritorijas, ieskaitot arī grāvjus – ap fizisko personu īpašumiem līdz 5 m, juridisko personu īpašumiem – līdz 25 m plata josla vismaz 3 reizes sezonā. Ivars Leingarts, Salaspils novada hidrotehnisko būvju inženieris 

lasīt vairāk
Policijai pavasarī pavasarīgi darbi

18. martā pulksten 21:55 Nometņu ielā pašvaldības policijas darbinieki pamanīja „Infiniti” markas automašīnu, kura bija novietota ceļa zīmes „Apstāties aizliegts” darbības zonā. Ņemot vērā to, ka 1973. gadā dzimušais transportlīdzekļa vadītājs kategoriski atteicās pārvietot transportlīdzekli stāvēšanai atļautā vietā, policijas darbinieki sastādīja viņam administratīvā pārkāpuma protokolu. Protokola sastādīšanas laikā vīrietis centās aizbēgt,  tomēr pēc pakaļdzīšanās policija viņu aizturēja Silmaļu ielā. Auto vadītājs tika aizturēts un nogādāts pašvaldības policijas iecirknī, kur par nepakļaušanos policijas darbinieku likumīgajām prasībām, par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu un par dzīvošanu Latvijas teritorijā bez deklarētas dzīvesvietas, sastādīti administratīvā pārkāpuma protokoli. 20. martā pulksten 08:24 pašvaldības policija devās uz Enerģētiķu ielu, kur pēc iedzīvotāju stāstītā kādā dzīvoklī izveidojies sadūmojums. Izrādījās, ka tur no degošas svecītes aizdedzies sveces paliktnis. Līdz VUGD ierašanās brīdim degošo paliktni nodzēsa paši iedzīvotāji. 20. martā pulksten 16:03 Rīgas ielā 1 pašvaldības policijas darbinieki aizturēja un nodeva Valsts policijas darbiniekiem 1973. gadā dzimušu vīrieti, kurš ar šaujamieroci līdzīgu priekšmetu draudēja veikala „Panda Suši” darbiniekam. Pie aizturētās personas atradās šaujamierocim līdzīgs priekšmets un mednieku patronas. 21. martā pulksten 18:43 Skolas ielā 7 pašvaldības policijas darbinieki, palīdzot novērst ģimenes konfliktu, atklāja, ka konfliktā iesaistītais 1970. gadā dzimušais vīrietis ir izsludināts Valsts policijas meklēšanā. Viņš tika aizturēts un nogādāts Valsts policijā. 21. martā pulksten 22:25 Dienvidu ielā pašvaldības policijas darbinieki, pārbaudot „Ford” markas taksometru un tā vadītāju, konstatēja, ka 1972. gadā dzimušais vīrietis sniedz taksometra pakalpojumus Salaspils novada administratīvajā teritorijā bez Salaspils novada pašvaldības izsniegtās atļaujas – licences. Uzsākta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā. 22. martā pulksten 19:06 Rīgas ielā pašvaldības policijas darbinieki nodrošināja sabiedrisko kārtību kūlas ugunsgrēka laikā. Notikuma vietā ieradās VUGD darbinieki, kas ugunsgrēku nodzēsa. Cilvēki ugunsgrēkā necieta. 22. martā pulksten 21:01 uz „Rīga – Daugavpils” šosejas pašvaldības policijas darbinieki pamanīja „Opel” markas automašīnu, kuras vadītājs neizvēlējās pareizu braukšanas ātrumu, iebrauca ceļa sadalošās joslas metāla nožogojumā, to sabojājot. Notikuma vietā izsaukti Ceļu policijas darbinieki. Cilvēki šajā negadījumā necieta. 22. martā pulksten 22:38 Enerģētiķu ielā pašvaldības policijas darbinieki aizdomās par narkotisko vielu lietošanu aizturēja un nogādāja Valsts policijā 1992. gadā dzimušu jaunieti. Pie jaunieša tika atrasts polietilēna maisiņš ar nezināmas izcelsmes vielu. 22. martā pulksten 23:19 Rīgas ielā pašvaldības policijas darbinieki apturēja pārbaudei „Mercedes” markas taksometru. Kā izrādījās, 1961. gadā dzimušais vadītājs sniedz taksometra pakalpojumus bez vadītāja vizītkartes. Ņemot vērā, ka taksometra aprīkojums neatbilda noteikumiem par pasažieru pārvadāšanu ar vieglajiem taksometriem, vīrietim sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols. 23. martā pulksten 00:01 pašvaldības policijas darbinieki nogādāja iecirknī trīs nepilngadīgas personas (viena 1998. gadā dzimusi un divas 1999. gadā dzimušas), kuras pēc plkst. 22:00 bez vecāku vai viņu aizstājēju pavadības atradās publiskā vietā-Budeskalnu ielā. Jauniešiem sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolus. 23. martā pulksten 06:17 Skolas ielā pašvaldības policijas darbinieki pamanīja nepilngadīgu personu, kura atradās acīmredzamā reibuma stāvoklī. Ņemot vērā 1996. gadā dzimušās personas neadekvāto uzvedību, notikuma vietā tika izsaukti ātrās neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki. Nepilngadīgais nogādāts pašvaldības policijas iecirknī, kur par konstatēto pārkāpumu sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols, pēc tam viņš nodots mātei. 23. martā pulksten 09:25 Dienvidu ielā pašvaldības policijas darbinieki, pārbaudot „Škoda” markas taksometru, konstatēja, ka 1965. gadā dzimušais vadītājs sniedz taksometra pakalpojumus Salaspils novada administratīvajā teritorijā bez Salaspils novada pašvaldības izsniegtās atļaujas – licences. Uzsākta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā. Laika posmā no 17.03.2014. līdz 24.03.2014. Salaspils novada pašvaldības policijā reģistrēti 100 notikumi, tajā skaitā divi izsaukumi, kas saistīti ar iedzīvotāju miera traucēšanu, pieci- ar ģimenes strīdu, bet trīs izsaukumi, kas saistīti ar dzīvnieku turēšanas prasību neievērošanu.  

lasīt vairāk
Salaspilietes liek "rīt putekļus" konkurentēm dāmu rallijā

Ar krāšņu apbalvošanas ceremoniju 8.marta vakarā modes un izklaides centrā "Rīga Plaza" noslēdzās jau sestais "BTA Sieviešu dienas rallijs". Šogad rallijā piedalījās 556 ekipāžas ar rekordlielu dalībnieču skaitu – gandrīz 2000 dāmu. Novērojumi liecina, ka rallijā piedalījās daudz ekipāžu no Salaspils, bet 1. vietu ieguva mūsu pašvaldības darbinieces - Sporta nama direktora vietniece Dace Kaļverša un kultūras metodiķe Indra Trofimoviča. Dāmas startēja rallijā jau sesto reizi, šoreiz - zem komandas „X Sports” karoga. Iepriekš uzvaras laurus viņas plūca 2010. gadā. Savukārt apbalvošanas ceremoniju kuplināja un dalībnieces priecēja Salaspils zēni - grupas "Buras" dejotāji. Pēc http://womensdayrally.com materiāliem

lasīt vairāk
Mēs visas esam visskaistākās, vislabākās!

Ikviens pavasaris šķiet kā pirmais! Ikviena sieviete - vienīgā, visskaistākā, vis vis...! Tāpēc pavasaris nāk arī ar Sieviešu dienu. Šo svētku nozīme gan no sākuma bija pavisam cita, un kas gan to vairs zina, vai šī nozīme bija tā īstā. Skaidrs ir viens – svētki ir vajadzīgi visiem, un jo īpaši svētkus ir pelnījis daiļais dzimums, ko reizēm dēvē par „vājo”, tomēr ikviens tāpat zina, ka lielu daļu ikdienas rūpju uz saviem pleciem iznes tieši sievietes. Gribasspēks, azarts un humora izjūta sievietēm piemīt, ne tikai mājas soli ejot! Tas Salaspilī jo spilgti izpaudās šā gada 8.martā, kad uz kārtējo skrējienu „450 metri dzīvespriekam” atkal pulcējās meitenes, jaunkundzes, dāmas. Un atkal tas tika aizvadīts ar sievišķīgu sparu un smiekliem. Šogad skrējiena patroneses, Salaspils novada domes priekšsēdētāja vietnieces Maldas Caunes aicinātas, uz starta stājās jau 179 dažāda vecuma daiļā dzimuma pārstāves. Domes priekšsēdētāja vietnieka Zigmāra Zeimuļa dotais starts jautrajam skrējēju pulkam, līdzjutēju mudinātam, lika doties nu jau tradicionālajā distancē. Un, lai arī uzvarēja draudzība, tomēr visātrāk finišu sasniedza Salaspils sporta skolas trenere Gunita Šale. Visjaunākā dalībniece, kas finišēja, pati pieveicot visu distanci, bija 1,2 gadus vecā Elizabete Zvēra, bet kā cienījamākā vecuma skrējēju sveica Vandu Ulāni. Krāšņu un atraktīvu šo skrējienu padarīja kolektīvu komandas. Zaķenes no PII „Jāņtārpiņš”, Draudzenesn Smaidulers, Māsiņas, SEB bankas kaķis un viņa draudzenes, komanda "Pienenīte", Pirāti un Policisti, "Lucia's Linedancers", veikala „Aibe” svaigi zaļais kolektīvs, SIA „Lattims”,  Ūsas līnijas tautumeitas, Salaspils invalīdu biedrības un Sporta skolas dāmas un nūjotājas piešķīra skrējienam krāsas un jautrību, jo, kā uzrunā dalībniecēm teica Malda Caune, -  „mēs visas esam visskaistākās, vislabākās un visstiprākās!” Skrējienu organizēja Salaspils novada dome. Paldies par atbalstu Salaspils sporta namam, SIA „Lattims”, veikalu tīklam „Maxima”, SIA „Oriflame Latvija”, SIA „Maruss”. SākumsIepriekšējā12345NākamāBeigas

lasīt vairāk

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis

Arhīvs