Sākas Labestības mēnesis

Tuvojas gada beigas un 3.decembris- starptautiskā  diena cilvēkiem ar invaliditāti. Tas nozīmē, ka pavisam drīz Salaspilī norisināsies Labestības nedēļa. Pie mums Labestības nedēļa notiks jau trešo gadu, kad aicināsim jūs uz dažādām aktivitātēm un jaukiem pasākumiem. Kā allaž , Malda Caune ar savu  komandu jau laikus plāno Labestības nedēļas pasākumu programmu, lai salaspiliešiem varētu piedāvāt pēc iespējas daudzveidīgākus pasākumus. 30. novembrī k/n „Rīgava” muzicēs Santa Zapacka un Harijs Ozols, bet koncertu kuplinās mākslinieces Dita Baumanes Auzas gleznu izstāde.  Savukārt pirmdienas, 1. decembra,  rīts Sociālajā un dienas centrā sāksies ar Eņģeļu darbnīcu. Mēs aicinām ikvienu salaspilieti, kurš novēl labas domas  cilvēkiem, kuri ir mazliet savādāki  par mums, kuriem ikdiena ir daudz sarežģītāka un grūtāka par mūsējo, ar sevis gatavotu eņģeli izteikt viņiem jauku novēlējumu, piestiprinot to uz Dienas centra un Sociālā centra sienas. Eņģeļus varēsiet izgatavot arī pie mums radošajā darbnīcā. Novēlot labus vārdus un domājot labas domas , mēs visi kopā varam šiem cilvēkiem sniegt priecīgākus brīžus. Aldona Vēvere, Sociālā centra vadītājaRasa Rieksta- Riekstiņa, Dienas centra vadītāja

lasīt vairāk
Atpazīsim novadniekus!

Šajās dienās aprit 10 gadi, kopš apstiprināts Salaspils novads. Apzināt un sajust savas saknes nozīmē apzināties un sajust vietu, kur esam dzimuši, auguši, dzīvojam. Sajust novadu. Salaspils ir ne tikai teritoriāla vienība uz kartes. Salaspils novads – tā ir cilvēku kopiena, kurus šī teritorija apvieno. Un cilvēku kopiena, viņu kopējās domas un darbi vienotā teritorijā veido īpašo enerģiju - ziņu, ko nest pasaulē. Ieskatieties fotogrāfijā no Daugavas muzeja krājuma! Tajā redzama Salaspils pagasta sabiedrība 1930.gados. Iespējams, ka šajā bildē redzams visvairāk novadnieku vienkopus tajos gados. Tās autors ir nezināms, bet varbūt, ka Jūs to zināt? Iespējams, ka tā ir Laukskolas zāle, bet varbūt kāds atpazīst citu vietu. Parasti uz sarīkojumiem priekšplānā tika sēdināti ciemiņi no Rīgas utt. Pazīstams ir mācītājs Viesturs Šēfers (amata tērpā) un 2.rindas vidū vietējais uzņēmējs Kārlis Saulītis. Varbūt šajā fotogrāfijā ir redzams Tavs vecvectēvs? Varbūt citi radinieki? Ļoti gaidīsim jebkādas ziņas ar norādi „Fotogrāfija” uz e-pastu

lasīt vairāk
Rīgas HES – 40

Pirms 40 gadiem, 1974. gada 5. novembrī, Salaspilī notika teju svarīgākais gadsimta notikums  - tika iedarbināts pirmais Rīgas spēkstacijas hidroagregāts, bet tai pašā mēnesī jau iedarbināti visi seši Rīgas HES hidroagregāti ar kopējo jaudu 402 MW. Latvijas enerģētikas nozare bija papildinājusies ar vēl vienu nozīmīgu enerģētikas objektu, kurš atkarībā no ūdens daudzuma Daugavā ražoja ap 20 % republikā gada laikā saražotās elektroenerģijas, bet savukārt ūdenskrātuve deva dzeramo ūdeni Rīgas pilsētai. Bez tam elektrostacija pilda Latvijas elektrotīklu sprieguma regulatora un jaudas rezerves funkciju. No vēstures No 1966. līdz 1974. gadam notiek Rīgas hidroelektrostacijas celtniecība – gadsimta notikums,  kas pilnībā izmaina vēsturisko veco Salaspili un Doles salu. 1966. gada 6. jūlijā sākas būvdarbi: aizsprosta pamatnes uzbēršana, upes atzari starp Daugavas labo  krastu, Mārtiņsalu un Doles salu tiek aizsprostoti. Sākas autoceļa un celtniecības bāzes būve Doles salā. Pie Sv. Jura baznīcas drupām izveido autobāzi. Bijušo Ķesterciemu pakāpeniski sāk apdzīvot  HES celtnieki. Vagoniņu pagaidu ciemats izveidojas arī Doles salas vidusdaļā. 1967.gadā sāk pirmā gultnes aizsprosta uzskalošanu, 1.novembrī ieliek pirmo betonu HES ēkas pamatos. Doles salā atver pirmo ēdnīcu. 1968. – 1969.gadā sākas galvenie zemes darbi, zemes aizsprostu uzskalošana, HES būvbedres padziļināšana. Līdz ar Rīgas HES izsludināšanu par Vissavienības komjauniešu triecienceltni, pieredzējušos celtnieku kadrus masveidā papildina neapmācīti jaunieši no visas PSRS, kam uz vietas jāapgūst specialitāte. Pieaug dzīvokļu celtniecības temps. 1974. gada 20. septembrī plkst. 12.00 sākas Rīgas HES būvbedres applūdināšana. 27. septembrī aizsprosto Sauso Daugavu pie Raušiem un Daugava sāk plūst pāri pārgāznes aizsprostam pa jaunu gultni. 3. novembrī aizvērti visi ūdens pārgāznes aizvari, ūdenskrātuvē sāk uzkrāt ūdeni.  5. novembrī  HES pirmo agregātu iedarbina tukšgaitā, 14. novembrī pieslēdz tīklam. Spēkstacijas ūdenskrātuvi 42,2 km 2  platībā  apņem 15 km garš dambis. 1975. gada novembrī jau iedarbināti visi seši hidroagregāti. Rīgas HES sasniedz projektēto jaudu 384 MW. Tā kā faktiskā jauda izrādās lielāka, ar 1979. gada 1. novembrī Rīgas HES jaudu nosaka 402 MW. 1984. gada decembris. Pabeigti visi ieilgušie Rīgas HES celtniecības un montāžas darbi. 1985.gada 20. augustā Valsts komisija pieņem Rīgas HES ekspluatācijā. Goda salaspilietis Emīls Kūmiņš, kādreizējais Lejasdaugavas būvniecības direkcijas galvenais inženieris: „Būvniecībai bija izvēlēts projekta otrais variants ar aizsprostu Doles salas vidū. Jāatzīmē, ka projekta uzdevuma otrais variants paredzēja Rīgas HES aizsprostu Doles salas augšgalā, tādejādi izvairoties no Doles salas appludināšanas un samazinot darba apjomus krasta dambja izbūvē, bet nedaudz zaudējot kritumu. Komisija šo variantu noraidīja, kaut gan būves gaitā izvēlētā varianta priekšrocības dažādu iemeslu dēļ pazuda. Ģenerālais būvuzņēmējs tajā laikā bija „Daugavhesbūve”. Priekšnieki mainījās vairakkārt, bet sevišķu iespaidu tas uz būves gaitu neatstāja. Par būves galveno inženieri tajā laikā strādāja B.Jerahtins – ļoti zinošs būvinženieris, ar neparastu gribu un stingru raksturu apveltīts vīrs. „Daugavhesbūves” tā laika vadošā personāla profesionālais līmenis bija ļoti dažāds, bet B. Jerahtina kungam izdevās šo „raibo” sabiedrību saturēt grožos. Es izsaku visu cieņu šim cilvēkam. Rīgas HES celtniecībā viņam bija nozīmīgākā pozitīvā loma. Gribas atcerēties P. Ustinovu, A. Ignatovu, G. Šihmani, M. Makarenko, N. Belovu. Daži no viņiem jau toreiz bija sirmi vīri, bet par savām zināšanām un darba prasmi saņēma simbolisku atalgojumu. Viņu darba kvalitāte balstījās galvenokārt uz organizācijas prestižu un pašu goda jūtām. Pēc HES palaišanas atlikušo darbu veikšanas periods bija ļoti ilgs un grūts. „Minenergo” praksē galvenais kritērijs tolaik bija katru gadu saražot 10 miljonu kW jaudas. Pēc tam interese par objektu noplaka līdz nullei. Nereti, aizstāvot materiālu pieteikumus Maskavā, saņēmām atbildi: „Kāpēc tādai „nomalei” vajadzīga uzlabotā apdare, marmors, granīts?” Salīdzinot Rīgas HES nodošanu pastāvīgā ekspluatācijā un šodienu, gribas palielīt Rīgas HES ekspluatācijas ļaudis, kuri gadu gaitā ar lielu rūpību, nežēlojot darbu un līdzekļus, ir mūsu „trūcīgi ģērbto dāmu” pārvērtuši „karalienē””. Goda salaspiliete, kardioloģe Saulcerīte Rudzīte, kādreiz - Rīgas HES ceha terapeite: „Paplašinoties Rīgas HES celtniecībai, bija nepieciešams medicīnisku palīdzību tuvināt darba vietai, un Doles salā novietoja vagoniņu mediķiem. Ziemas, atbraucot uz darbu, tem­peratūra telpā bija zem 0°, ūdens sasalis, bet darbs bija jādara. Darba apstākļi mediķiem uzlabojās, kad 1969. gadā uzcēla barakveida māju, kuras vienā galā bija HES medpunkts, otrā - celtniecības laboratorija. Medpunktā bija uzgaidāmā telpa, pro­cedūru un ārsta kabineti. Pieaugot celtniecības apjomiem Rīgas HES, medpunkts strādāja cauru diennakti. Par dežūrfeldšerēm strādāja Solveiga Ekuse, Tamāra Krastiņa, Velta Grantiņa, Aija Mertene, Ārija Platace. Par otro ceha terapeiti sāka strādāt Tamāra Pimenova, par stomatologu - Ausma Lustika. Par ceha medmāsām strādāja Gaļina Zaharova, Melita Garšneka, Veneranda Sīmane. Dežurējošās feldšeres visu diennakti sniedza neatliekamo medicīnisko palīdzību traumu un akūtu saslimšanu gadījumā. Regulāri sekojām ēdnīcu darbam, lai strādnieki saņemtu kvalitatīvu ēdi­enu. Lasījām lekcijas par medicīnas tēmām darba vietās. Reizi mēnesī uz HES medpunktu brauca speciālisti no Republikāniskas klīniskās slimnīcas. Kopā pārbaudījām to strādnieku veselību, kuri strādāja augstumā, ar elektroiekārtām u.c. Mediķu dar­bā lielu palīdzību sniedza celtniecības pārvaldes galvenais inženieris S. Ļevšins, arodbiedrības priekšsēdētājs M. Aksentjevs, celtniecības pārvaldes vadītāja vietnieks J. Kļaviņš u.c. Palīdzību saņēmām gan medikamentu iegādē, gan ar transportu. Kad uzcēla Salaspils polik­līniku, celtnieku medicīniskā apkalpošana notika tur.” Alberts Korobovs, tolaik „Daugavhesbūves” galvenā inženiera vietnieks: „Pirmie Rīgas HES celtnieki bija ģeodēzisti, buldozeristi, ekskavatoristi. Netālu no izpostītās baznīcas izvietojās viņu pirmā apmetne. Šo baznīcu, starp citu, var redzēt mākslas filmā „Kareivja tēvs”. Tur ir tāda epizode, kur padzīvojis gruzīns izlec priekšā ejošam tankam, lai to apturētu un glābtu vīnogulājus, jo tanks grasījās tiem pārbraukt pāri. Mēs redzējām, kā notiek filmas uzņemšana. Atbrauca kinoļaudis. Nezinu, kādā veidā, taču vīnogulājus tur iestādīja. Uzņēma epizodi ar tanku un gruzīnu. Bet izpostītās baznīcas fonā atpūtās kaujinieki. Tā nu baznīca ir iemūžināta mākslas filmā. Salaspilī par sagrauto baznīcu bija daudz nostāstu. Domāju, ka tagad to restaurē­tu. Bet toreiz bija dota pavēle no augšas: uzspridzināt. Un, lūk, kas ir interesanti. Pēc spridzināšanas ķieģeļus ilgi, ilgi neviens neņēma, kaut arī to ļoti trūka: visapkārt taču cēla vasarnīcas, garāžas. Šos ķieģeļus drīkstēja ņemt, taču kaut kas cilvēkus atturēja. Beidzot pienāca būvbedres applūdināšanas svinīgā diena. Tas ir svarīgākais notikums jebkuras hidroelektrostacijas celtniecībā. Tika sastādīti daudzi svarīgāko darbu izpildes grafiki, nepabeigto darbu saraksti, tika rūpīgi pārbaudīta darbu gaita. Visas būves, kurām bija jāpaliek zem ūdens, pieņēma speciāla komisija. Un tad viss bija pabeigts. Cik patīkami bija paieties un paskatīties uz līdz nepazīšanai tīro pievadkanālu HES ēkas un pārgāznes aizsprosta priekšā un uz novadkanālu, kur reiz braukāja automašīnas, ekskavatori, celtņi. Apbrīnojami tīrās atsūknējošās caurules un HES ēkas spirālkameras. Kam jābūt aizvērtam, tas aizvērts. Klusums, tīrība, gandrīz nav cilvēku. Visi sapulcējušies dienesta korpusa priekšā uz mītiņu, skan ziņojums par būvbedres gatavību applūdināšanai, pateicības vārdi celtniekiem par paveikto smago darbu. Un, lūk, tiek dota atļauja applūdināt būvbedri. Tiek izjaukts nosprostojums novadkanāla galā, izjaukts dambis, kurš visus šos gadus no gultnes slēdza labo atzaru, un attīrīts ceļš līdz HES ēkai. Tiek atslēgta ūdens atsūknēšana, sākas būvbedres piepildīšana. Tas notika 1974. gada 20. septembrī.” Rīgas HES ražošanas direktors Vitālijs Zolotarjovs: „Simtiem rūpnīcu un tūkstošiem strādnieku strādāja, lai piegādātu iekārtas šai elektrostacijai - vienai no lielākajām Eiropā.  Šobrīd Rīgas HES augstu kvalificēts personāls – hidroelektrostacijas cēlēju pēcteči. Uz elektrostacijas celtniecības bāzes Salaspilī izauga enerģētiķu mikrorajons ar daudzdzīvokļu namiem, tika izveidota nepieciešamā infrastruktūra – uzcelta skola, bērnudārzi, pasts, kultūras nams, poliklīnika, pašvaldības ēka. Lai saglabātu un atjaunotu zivju resursus, Doles salā tiek izveidota zivju audzētava. Šodien Rīgas HES ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas ekonomikas objektiem. Gribu novēlēt lielajā jubilejā visiem Rīgas HES darbiniekiem veiksmi turpmākajā darbā, lai arī turpmākos gadus mēs saņemtu tik nepieciešamo elektroenerģiju!” Mihails Rogals, Salaspils novada domes deputāts, bijušais Rīgas HES direktors par aizvadītajiem darba gadiem stāsta: „Mēs staciju ne tikai esam saglabājuši tādā veidā, kāda tā tika uzcelta, bet esam arī uzlabojuši. Atsauksmes par Rīgas HES ir vislabākās. Pie mums brauc viesi no daudzām valstīm, tai skaitā no Amerikas. Projektēšanas institūta „Harza” viceprezidents no Čikāgas uzskata, ka mūsu stacija ir viena no labākajām līdzīga tipa spēk­stacijām. Trīs reizes Rīgas HES ir saņēmusi amerikāņu kvalitātes Asociācijas balvu. Rīgas HES kolektīvs vienmēr ir bijis ļoti stabils, vairāk nekā puse darbinieku te strādā 20 - 25 gadus. Acīmredzot viņi nevar iedomāties savu dzīvi bez hidrostacijas. Tā kā personāla skaits nav ļoti liels, visiem ir ļoti liela slodze, par atbildības nav pat ko runāt, tā acīmredzot pārgājusi mūsu gēnos. Ne velti enerģētiķus uzskata par cilvēkiem, kuri nedaudz „ķerti” ar savu profesiju, mums ir grūti dzīvot ārpus stacijas. Gadījumi, kad speciālisti trešajā atvaļinājuma dienā nāk uz darbu un sāk skrupulozi iedziļināties situācijā, ir pierasti. Mēs taču esam „vecā kaluma” cilvēki, mums pirmajā vietā ir pienākums, godīga attieksme pret saviem pienākumiem, darba mīlestī­ba. Es esmu šajā kolektīva izaudzis, tas ir mans balsts, es tāpat cenšos atbalstīt cilvēkus. Bet vispār, vienmēr atceros sava tēva - viņš bija gudrs cilvēks -, šādus man teiktos vār­dus: „Tas, ko tu cilvēkiem izdarīsi labu, atsauksies uz tevi vai taviem bērniem. Pat, ja cilvēki to nenovērtēs, Dievs to novērtēs noteikti." Izmantoti materiāli no grāmatām „Daugavas gaismas pils” un "Salaspils novads.Gadsimta hronoloģija"  

lasīt vairāk
Pavasaris Salaspilī atnāks ar 4500 tulpju ziediem

Šoruden pilsētas puķu dobēs čakli rosījās Komunālā dienesta apzaļumošanas strādnieki. Kopā piecās vietās pilsētā tika iestādīti četri ar pusi tūkstoši tulpju sīpolu. Lūdz šim galvenie pavasara ziedi Salaspilī bija ziedošais ābeļdārzs, bet nākamajā pavasarī kopā ar to uzplauks arī sešu dažādu šķirņu dzeltenas, rozā sarkanbaltas un sarkanas tulpes. "Ziedēšana dobēs turpunāsies arī pēc tulpju noziedēšanas, jo to vietā sastādīsim vasaras puķes," stāsta Salaspils galvenais dārznieks Raivis Škapars. Viena no tulpju šķirnēm, kas uzplauks pavasarī, ir greznā "Flash point".

lasīt vairāk
21. novembra "Salaspils Vēstīs" lasiet

„Mēs atceramies savu pagātni un neesam vienaldzīgi pret nākotni,”  salaspiliešus Lāčplēšu dienas svinīgajā pasākumā uzrunāja domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars. Decembrī pašvaldība lems par jaunā Salaspils novada karoga apstiprināšanu, kuru par labu esam ir atzinusi arī Heraldikas komisija. Kāpēc ir tieši šāds karogs- izlasīsiet šajā numurā! Pašvaldība atkārtoti aicina salaspiliešus piedalīties publiskajā apspriešanā par Rīgas ielas posma rekonstrukciju, savus ieteikumus līdz 7. decembrim sūtot uz epastu

lasīt vairāk
Apsolīsim nākamajām paaudzēm būt stipriem, gudriem un vienotiem!

Viena maza meitene, kura vasarās skraidīja mūsu Doles salā, tagad – profesore, Latvijas valsts eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga šajā priekšsvētku laikā, kā ierasts, ļoti viedi norādīja, ka savas valsts noniecināšana ir antidemokrātiska un pretlatviska. Un nekādā gadījumā prezidente nedomāja, ka nav jānoniecina koruptīvi politiķi, neprofesionāli valsts ierēdņi, ka nav jāpieprasa godīga pārvalde un politika, ka nav jākritizē un jānosoda mūsu valsts dzīves negatīvie aspekti. Prezidente mūs vienkārši aicināja nošķirt, ja tā var teikt, pašu demokrātija procesu no būtības. Jāapzinās, ka valsts būvniecībā nepiedalās tikai tie, kuriem tas uzticēts vēlēšanās, tas ir visu pienākums. Un, ja kāds pārmet politiķim kādu principu neievērošanu, tomēr ir vērts padomāt, vai šie paši principi tiek ievēroti personīgajā dzīvē. Un tas nenozīmē, ka nav divtik jāprasa atbildība no tāda, kuram dotas tiesības lemt. Tas tikai nozīme, ka taisnīgā, demokrātiskā sabiedrībā pastāv kopīga atbildība par valsts izaugsmi, un kopā mēs arī atbildam par pašu galveno – valsts turpmāku pastāvēšanu. Vaira Vīķe-Freiberga arī teica, ka mūsu valsts noniecināšanu veicina spēki, kas nav priecīgi par neatkarīgu Latvijas valsti. Tomēr arī ar visu sarežģīto starptautisko situāciju mums jāatzīst, ka neko neviens mums nepadarīs, ja katrs no mums būs pietiekami gudrs, lai spētu saredzēt, sajust vienkāršus un nekaunīgus melus. Mums ir jāattīsta iekšējie melu detektori! Šajā ziņā mūsu tautai un arī Eiropai ir uzkrāta jau sāpīga pieredze. 1939. gada novembra beigās, tad, kad starptautiskā sabiedrība pārmeta Padomju Savienībai iebrukumu Somijā un Helsinku bombardēšanu, bēdīgi slavenais PSRS ārlietu ministrs Molotovs teica, ka padomju Bumbvedēji virs Helsinkiem met maizi somu badā mirstošajiem darbaļaudīm. Mazliet agrāk, 1939. gada 2. septembrī, bija paredzēts Vācijas nacionālsociālistiskās partijas kongress par Mieru, kurš gan nenotika, jo, ka ziņoja vācu propaganda, Polijas agresijas dēļ Vācijai bija jāuzsāk karš – 2. pasaules karš. Jā, kliedzošs cinisms. Melošana kā totalitāru valstu būtība. Meli kā impēriju Sāls! Un ko darīt tiem, kuriem ģimenē un skolā mācīja nemelot – izbrīnā ieplest acis? Meklēt pareizos vārdus, ko teikt melim? Mulst? Mūsu tauta taču visu to zina! Tam visam jau ir iets cauri! Tikai šoreiz nebūs nekādas vēstures atkārtošanās! Savas valsts dzimšanas dienas priekšvakarā mums ir jāapsola nākamajām paaudzēm būt stipriem, gudriem un vienotiem un norādīt meļiem viņu vietu. Kopā ar mūsu sabiedrotajiem, kopā ar civilizēto pasauli - mums neko neviens nepadarīs! Šajās dienās mūsu sarkanbaltsarkanais karogs ir izcili skaists uz pelēkās dabas fona. Rīt, valsts svētku dienā, būs palikuši četri pilni gadi līdz Latvijas valsts simtgadei. Četri gadi - pilns olimpiskais cikls. Mūsu kopējai komandai, dažādu tautību Latvijas cilvēkiem ir laiks trenēt muskuļus, kalt stratēģiskus plānus, lai pēc četriem gadiem ar nebijušu spēku sevi parādītu. Būtu labi katram no mums, katram novadam, protams, valstij sastādīt sarakstu, ko vēlamies izdarīt. Atminamies, ar kādu sirds šķīstību bērni raksta vēstules ziemassvētku vecītim. Rakstīsim šo darbu sarakstu ar tādu pašu šķīstību, jo dāvanas mēs gādājam pašam galvenajam - mūsu mīļotai Latvijai! Apsveicu Jūs mūsu valsts 96. dzimšanas dienā! Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars

lasīt vairāk
Ticība labajam ir devusi spēku

17. novembrī, Latvijas Republikas 96. proklamēšanas gadadienas priekšvakarā, jau tradicionāli godinājām mūsu izcilāko novadnieku, kuram piešķirts tituls „Goda salaspilietis”. Tituls ik gadu tiek piešķirts par nozīmīgu darbu zinātnē, veselības aizsardzībā, sociālajā aprūpē, tautsaimniecībā, sabiedriskajā drošībā, kultūrā, izglītībā un sportā, kā arī par citiem ieguldījumiem pašvaldības attīstībā. Līdzīgi kā pērn, arī šogad pretendentus izvērtēja speciāla komisija, kuras sastāvā bija iepriekšējo gadu titula ieguvēji. Pēc rūpīga komisijas darba tika nolemts, ka šogad „Goda salaspilieša” nosaukums tiks piešķirts BJIB „Zelta atslēdziņa” vadītājai Rūtai Kalnājai. Rūta Kalnāja jau vairākus gadus Salaspilī ir pazīstama kā aktīvs, darbīgs un sevi nesaudzējošs cilvēks, kas palīdz dzīves grūtībās nonākušajiem. Daudzus gadus R. Kalnāja vada bērnu invalīdu biedrību „Zelta atslēdziņa”, palīdzot tiem, kas paši nevar par sevi pastāvēt. Rūtai ir ļoti labs kontakts ar šo bērnu vecākiem, kuri pie viņas meklē un atrod palīdzību un atbalstu. Galvenais veikums ir LR Saeimā iesniegtā vēstule ar prasību samazināt darba stāžu no 30 uz 25 gadiem vecākiem, kuri audzina bērnu invalīdu kopš dzimšanas. Rūta ir dzimusi 1950.gada 10.martā Salaspilī. 1954.gadā ģimene pārceļas uz Rīgu.1968.gadā Rūta pabeidz Rīgas 3.vidusskolu ar labām un teicamām sekmēm un iestājas Rīgas Politehniskajā Institūtā (tagad-Tehniskā Universitāte) Automātikas un Skaitļošanas tehnikas fakultātē pielietojumu matemātikas specialitātē. Studijas Rūta beidz 1975.gadā un sāk strādāt rūpnīcas VEF skaitļošanas centrā par inženieri-matemātiķi, programmisti. Pēc kāda laika Rūtā apprecas, 1987. gadā piedzimst dēls Mārtiņš. Tā kā dēlu bija skārusi cerebrālā trieka, tad Rūta viņa dēļ pārcēlās atpakaļ uz Salaspili. „No akas pumpēts ūdens, malkas plīts —šeit izskatījās ne pēc pilsētas, bet laukiem. Taču Mārtiņš vasarās varēja ar ratiņiem izbraukt dārzā, lai varētu parāpot pa zālienu, ielaist zemē slimības skartās rokas. Ravēšana ir laba rehabilitācija,” tādas ir Rūtas atmiņas. Atbildīga par deviņdesmitgadīgu tanti un puisēnu, pati Rūta dārzā rosījās izdzīvošanas spiesta. Viņa bija cerējusi, ka spēs sadalīt uzmanību iemīļotajam darbam un vēlajam bērnam Mārtiņam, tomēr dēla veselības problēmas ieviesa korekcijas. Sapratusi, ka agrīni veiktas rehabilitācijas procedūras atvieglos Mārtiņa dzīvi visā tās garumā, Rūta atteicās arī no pusslodzes savā uzņēmumā. 1999.gadā Rūta zaudēja vīru. Viņa nekad nebija domājusi, ka ar izkapti rokās pašai nāksies brist aizaugušā dārzā. Kad ar naudu bija pavisam grūti, viņa vārīja un konservēja, adīja un šuva. Rūta par sevi saka tā: „Es esmu īsta latviete un ticīgs cilvēks. Ticība Dievam ir devusi spēku visās dzīves grūtībās”. Rūtai Kalnājai vienmēr ir paticis dziedāt. Viņa dziedājusi skolas korī, studiju gados-sieviešu korī „Rota”, piedalījusies dziesmu svētkos. Arī padomu varas laikā Rūta gāja baznīcā, dziedāja RīgasSv. Jāzepa katedrāles korī, tagad -Salaspils katoļu baznīcas korī. 10 gadus viņa vadījusi Salaspils katoļu baznīcas bērnu procesiju. Rūta vienmēr bijusi sabiedriski aktīva. Darba vietā ir organizējusi kultūras pasākumus, ekskursijas. 2006.gadā sadarbībā ar Salaspils Sociālo dienestu un domubiedriem Rūta Kalnāja nodibināja Salaspils novada Bērnu un jauniešu ar invaliditāti biedrību „Zelta atslēdziņa”. Biedrība bija nepieciešama, jo Salaspils novadā ir ap 80 bērnu un jauniešu ar invaliditāti. Sadarbojoties ar Sociālo dienestu, Bāriņtiesu un Salaspils novada pašvaldību, sakārtoti daudzi jautājumi, kas skar bērnu un jauniešu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu intereses. Vadoties pēc biedrības statūtos uzrādītajiem mērķiem, jau 2006.gadā biedrība iesniedza Salaspils domē priekšlikumu par Dienas centra izveidi cilvēkiem ar invaliditāti Salaspilī. Biedrības ideja tika realizēta 2011.gadā. Rūta par sevi saka: „Esmu cilvēks ar pienākuma apziņu, taisnības izjūtu, godīga. Kopju māju, dārzu, aprūpēju savu dēlu, rūpējos par ģimeni, palīdzu citiem.” „Viņa ir optimiste, ar smaidu un milzīgu gribasspēku rūpējas savu invalīdu ratiņos esošo dēlu, vienlaikus palīdzot citiem kā vien iespējams, uzmundrina bēdīgos. Rūta -biedrības dvēsele, kas cīnās ar ierēdņiem par vecāku un slimo bērnu tiesībām, jau ir panākusi daudz,” tā par Rūtu saka līdzcilvēki. Malda Caune, priekšsēdētāja vietniece sociālajos un sporta jautājumos: „5 gadu laikā, strādājot plecu pie pleca Salaspils novada domē, ir izdevies gūt atbalstu tam, ka šķietami vienkāršais, bet cilvēcīgais, bez lielas publicitātes darītais darbs ir novērtēts. Tas ir mūsu uzmanības un visu salaspiliešu atzinības vērts. Man ir liels gandarījums, ka „Goda salaspilieša” statusu iegūst cilvēks, kurš darbojas sociālajā jomā. Man ir liels gandarījums, ka vietējās sabiedrības pārstāvji bija gatavi par to nobalsot. Man ir gandarījums, ka Rūta Kalnāja ar savu nesavtīgo darbu  un lielo cilvēkmīlestību, strādājot sabiedrības labā, ir padarījusi arī mūs cilvēcīgākus, iecietīgākus, tolerantākus. Tas ir liels solis un notikums uz priekšu mūsu priekšstatos par līdzcietību un patiesu cilvēku mīlestību. Tāpēc šodien Latvijas Neatkarības 96. gadadienas priekšvakarā  jo īpaši svarīgi ir uzsvērt, ka māte Latvija  mīl visus savus bērnus, mīl bez nosacījumiem. Mums svarīgi mācīties šo mīlestību, pieņemt, jo viss, ko tu dod pasaulei, atgriežas pie tevis. Dievs svētī Latviju!” Rūta Kalnāja, 2014. gada titula „Goda salaspilietis” ieguvēja: „Man jāsaka, ka es jūtos kā trīskārtīga „Goda salaspiliete”. Esmu sijāta starp rupjiem un smalkiem sietiem un atzīta par labu esam pievienoties jums, cienījamie „Goda salaspilieši”! „Goda salaspilietis”- tas ir liels pagodinājums un atzinība. Arī citi vecāki rūpēs par saviem bērniem pieliek visas pūles, taču man Dieviņš laikam vairāk ir devis drosmes, neatlaidības, pacietības un varbūt arī gudrības, lai, palīdzot savam bērnam, es palīdzētu arī citiem. Tā ir atzinība ne tikai man, bet arī mūsu Salaspils bērnu un jauniešu invalīdu biedrībai „Zelta atslēdziņa” , kura tiešām ir bijusi tā zelta atslēdziņa, ar kuru atslēgt visas durvis. Tā ir atzinība un pagodinājums visām mūsu biedrības vecmāmiņām, mātēm un tēviem, kuri pašaizliedzīgi rūpējas par saviem bērniem ar invaliditāti. Arī viņi būtu cienīgi stāvēt šeit- blakus man. Tie ir viņi- Gaļina, Veltiņa, Ņina, Līvija, Zinaīda, Jeļena, Veneranda, Anna, Ilze, Svetlana, Zoja, Sarmīte, Baiba, Lilita, Malda, Gunda, Ksenija, Jeļena, Dace, Liene, Ilona, Jolanta, Svetlana, Rita, Ginta, Marita, Olga, Alena, Aleksandrs, Kārlis, Jānis. Tā ir atzinība ne vien mums, bet arī Salaspils novada Sociālajam dienestam. Tā ir atzinība Guntas Gumbinas kundzei, ar kuru kopā mēs esam daudzas problēmas risinājuši. Tā ir atzinība domes Sociālo lietu komitejai Maldas Caunes vadībā. Tā ir atzinība visiem Salaspils novada domes deputātiem par atsaucību, sapratni un vēlēšanos palīdzēt. Galu galā tā ir atzinība jums, Čudara kungs, par prasmi vadīt šīs dažādās deputātu galvas, lai sasniegtu kopīgus iedzīvotāju labumam veltītos mērķus. Liels paldies!”

lasīt vairāk
Kampaņas „Redzams = Dzīvs” ietvaros Salaspils „tumšie gājēji” tiks ietērpi „gaismas vestēs”

Lai skaidrotu iedzīvotājiem gaismu atstarojošo vestu izmantošanas nozīmi diennakts tumšajā laikā, Ceļu satiksmes drošības direkcija kopā ar partneriem uzsākusi satiksmes drošības kampaņu „Redzams, tātad dzīvs!”. Kampaņas laikā ikviens aicināts ne vien pats diennakts tumšajā laikā valkāt gaismu atstarojošu vesti vai savā apģērbā izmantot gaismu atstarojošus elementus, bet rūpēties arī par līdzcilvēku drošību. Sabiedrība tiek aicināta apdāvināt savus tuviniekus, draugus vai klientus ar „gaismas vestēm” vai atstarojošu apģērbu. Tādēļ 14. oktobrī uz „Latvijas Samariešu apvienību” devās priekšsēdētāja vietnieks Zigmārs Zeimulis un pašvaldības policijas priekšnieks Dzintars Strožs, lai saņemtu dāvinājumu- 150 atstarojošās vestes. Daļu no tām Sociālais dienests nodos mazturīgajiem salaspiliešiem, bet daļu- pašvaldības policijas darbinieki dāvinās reidu laikā „tumšajiem gājējiem”. Kā ziņo CSDD, tad šogad uz Latvijas ceļiem satiksmes negadījumos ievainoti 717, savukārt dzīvības izdzisušas 50 gājējiem. Raksturīgi, ka īpaši traģiski ir rudens mēneši, piemēram pērn oktobrī, novembrī un decembrī bojā gāja 34 gājēji, kas bija puse no visiem 2013.gadā dzīvības zaudējušajiem gājējiem, liecina Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) un Valsts policijas apkopotā informācija. Šī gada pirmajos deviņos mēnešos dažādos ceļu satiksmes negadījumos ievainoti 639, savukārt bojā gājuši 43 gājēji, kas ir par 19% vairāk nekā pērn šajā periodā. Īpaši traģiski ir rudens mēneši, piemēram, pērn oktobrī, novembrī un decembrī bojā gāja 34 gājēji, kas bija puse no visiem 2013.gadā dzīvības zaudējušajiem gājējiem, liecina Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) un Valsts policijas apkopotā informācija. Lai uzlabotu dramatisko situāciju un skaidrotu iedzīvotājiem atstarojošo vestu un atstarojošo elementu izmantošanas nozīmi diennakts tumšajā laikā, CSDD uzsāk satiksmes drošības kampaņu un „tumšo gājēju glābšanas misiju” „REDZAMS = DZĪVS!”. Kampaņas video apskatāms CSDD YouTube kanālā.  “Tumšo gājēju glābšanas misijā” kā vieni no pirmajiem tiks uzrunāti un “izgaismoti” mazturīgie iedzīvotāji, kuriem CSDD kopā ar biedrību „Latvijas Samariešu apvienība” izdalīs vairāk nekā 20 000 atstarojošās “gaismas vestes”. Daļu no tām saņems arī salaspilieši. Visi ceļu satiksmes dalībnieki aicināti iesaistīties gājēju glābšanas iniciatīvā un atcerēties, ka atstarotājs vai atstarojošs elements apģērbā dažkārt var būt pat dzīvības vērtībā.  Lielākā daļa jeb 67% no visiem negadījumiem, kuros ievainoti vai bojā gājuši gājēji, notikuši tieši diennakts tumšajā laikā. „Ir maldīgi uzskatīt, ka „tumšo gājēju” sērga ir tikai lauku reģionu problēma un gaismu atstarojošs apģērbs nēsājams vien lauku iedzīvotājiem. Tieši pretēji – vairāk nekā puse jeb 51% bojāgājušo gājēju dzīvību zaudējuši pilsētās, kamēr 43% no viņiem uz Valsts autoceļiem ārpus apdzīvotām vietām. Piemēram, pērn Rīgā vien bojā gājuši 20 jeb gandrīz trešā daļa no visiem dzīvības zaudējušajiem gājējiem. Tāpēc iedzīvotājiem jāiemācās loģisks pašsaglabāšanās instinkts – pārliecināties, ka, izejot uz ceļa, Tu esi redzams!” situāciju skaidro Andris Lukstiņš, CSDD valdes priekšsēdētājs.  “Arī autovadītājiem un velobraucējiem jākļūst par pazinīgiem atstarotāju lietotājiem, jo arī viņiem pietiek ar vienu soli, lai kļūtu par neaizsargātu gājēju. Lai ceļu satiksmes dalībniekus mudinātu kļūt apzinīgākiem un atbildīgākiem par savu dzīvību, Saeimā tiks lemts par sodu par atstarotāju nelietošanu dubultošanu,” norāda Artis Velšs, Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks. Kampaņas “REDZAMS = DZĪVS” ietvaros sadarbībā ar biedrību „Latvijas Samariešu apvienība” un „Latvijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas biroju” notiks  atstarojošo „gaismas vestu” masveida izdale Latvijas iedzīvotājiem reģionos – gan mazturīgajiem un trūcīgajiem, gan arī nejauši satiktiem gājējiem uz ceļiem. „Plānots, ka piecas Samariešu apvienības mobilās brigādes, dodoties „gaismas reidos” katra uz savu Latvijas reģionu kopā ar pārtikas bankas „Paēdušai Latvijai” reģionālā NVO tīkla organizācijām kopumā atstarojošās vestēs ietērps vairāk nekā 20 000 „tumšos gājējus,” stāsta biedrības „Latvijas Samariešu apvienība” direktors Andris Bērziņš. Kampaņu organizē CSDD, Satiksmes ministrija un Valsts policija, atbalsta –apdrošināšanas sabiedrība ERGO. Kampaņa tiek finansēta no OCTA līdzekļiem. 

lasīt vairāk
Mēs atceramies savu pagātni, mums rūp mūsu nākotne!

Lāčplēša dienas gājienu iesākām ļoti īpašā mūsu Salaspils novada vietā. Te, kur šodien ir Ako piemineklis, reiz atradās tas, ko mēs dēvējam par seno Salaspili. No pirmajām ziemeļbriežu mednieku apmetnēm, vēlāk viena no lielākajiem Ziemeļaustrumu tirdzniecības centriem -  Daugmales pilskalna, no līvu brīvības cīņām līdz pat Salaspils pagasta centram un Laukskolai 20. gadsimtā - tas viss šeit kādreiz bija un zuda mūsu likteņupes dzelmē. Bet palicis ir mūsu lielās vēstures notikumu gars. Sajūtas, kas liek mums apzināties kopīgo ceļa gājumu un, ja nepieciešams, vienoties kopīgā kaujā plecu pie pleca. Tieši tā, kā to pirms 95 gadiem darīja mūsu priekšteči. Ilgi bija iets grūtais pazemības, kalpa ceļš. Tam bija pienācis gals brīvības cīņu rītā. Lāčplēša dienā tika izcīnīta brīvība un sava valsts. No pirmā pasaules kara radītajām ģeopolitikas jukām dzima jauna republika - valsts, kura bija demokrātiska un brīva. Valsts, kurā valdīja tolerance, kurā dažādas tautas baudīja tiesības uz savu kultūru un izglītību. Tā bija brīva valsts, brīva no totalitāras ideoloģijas, bez represijām pret citādi domājošiem, bez vajāšanām pret žurnālistiem un politiskiem darbiniekiem. Tā neapdraudēja savus kaimiņus. Mēs visi esam tieši šīs valsts un šīs brīvības mantinieki – turpinātāji. Par šādu brīvības valsti savas dzīvības atdeva dažādu Latvijas tautu dēli. Par šādas valsts izcīnīšanu karavīri tika apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni, tai skaitā desmit varoņi no mūsu Salaspils novada. Viņi necīnījās par autoritāra režīma prastajām idejām - viņi cīnījās par brīvu valsti. Cik bieži šodien mums šī „brīvā valsts” ir neērta ar savām neskaitāmajām iespējām, viedokļiem, atbildību par sevi un citiem, ar mediju visatļautību, ar dažādumu! Var teikt, ka „brīva valsts” arī miera laikā pieprasa no mums katra būt mazliet karavīram – disciplinētam un gatavam ziedoties par pašu brīvības ideju. Kā mēdz teikt,- „es jums nepiekrītu, bet esmu gatavs cīnīties par iespēju jums izteikties”. Un tomēr šajā dažādo viedokļu laikā mums jāsaprot, kurā brīdī svešas varas iedēstīts vārds ir nevis demokrātiska izpausme, bet gan pret Latvijas sirdi pavērsts ierocis. Mūsu drauds šajā gadījumā ir vēstures nezināšana un vienaldzība. Nelabvēļiem ir jāsaprot, ka mēs nekad nepieļausim 1940. gada atkārtojumu, jo mēs atceramies savu pagātni un neesam vienaldzīgi pret nākotni. Mēs būsim kā mūsu jaunās armijas karavīri 1919. gadā – ar degsmi sirdī un iepriekšēju pasaules kara rūdījumu. Īsi pirms neatkarības zaudēšanas 1940. gadā salaspilieši par godu karā zudušajiem mūsu novadniekiem uz piemiņas plāksnes rakstīja:„Gadu simti nesīs tālām ciltīm Jūsu darbu nemirstīgo slavu”.Patiesi tā bija un būs!Slava mūsu varoņiem! Saules mūžu Latvijai! Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars

lasīt vairāk

GIF Salaspils_EcoBaltia_175x300

Salaspils

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
tukšītis

Arhīvs